Mamma Koučs

Mēs visas vēlamies kaut ko darīt, sasniegt. Mums ir lieli mērķi, augsti kalni, kuros vēlamies uzkāpt, plaši horizonti, kurus vēlamies izpētīt, bet kāpēc bieži gadās tā, ka mēs apstājamies pie tāda viduvēja, it kā apmierinoša rezultāta? Mums ir bail. Bail, ka nesanāks, nesapratīs, pasmiesies un varbūt pat kāds tomātu iemetīs sejā. Bail, ka nezināsim kā, un tāpēc pat nemēģinām. Kādam varbūt tieši otrādi - bail, ka viss izdosies un ko tad? Un tā mēs ļaujam šīs bailēm atturēt mūs no sevis izpausmes, kas ir tik ļoti svarīga, lai mēs justu izaugsmi un iegūtu jēgas piepildījumu. Ir divu veidu bailes - racionālas un iracionālas. Bailes īstenībā ir vērtīga reakcija, kas pasargā mūs, ja mūsu priekšā ir patiesas briesmas. Piemēram, agrāk, kad mūsu senči vēl bija mednieki, bailes tikt apēstam bija ļoti racionālas, līdz ar to, šī mūsos ieprogrammētā sistēma "uzbrūc vai bēdz" (fight or flight), izjūtot bailes, aktivizējās. Šī aktivizācija ķermenī izpaudās kā paātrin...

Kāpēc tieši šī loma būs mūsu vakara zvaigzne? Jo daudzas no mums to ļoti labi pazīst un spēlē ik dienas. Kāda vairāk, kāda mazāk, kāda apzināti, kāda ne. Kāpēc tik daudzām no mums šī upura loma liekas tik salda? Ko mēs iegūstam atrodoties tajā? Kā mēs jūtamies, kad dabūjam, ko vēlamies, caur sevis žēlošanu un citu vainošanu? Jā, es zinu, pēdējais jautājums tāds paskarbs, bet, dāmas, labāk runāsim atklāti, bez visādām tur cukurošanām un ķirsīšiem, jo esam tik ļoti pieradušas sev melot, ka vairs nezinām, kādas mēs īsti esam. Ja izvēlamies būt upura lomā, un, jā, tā ir izvēle, tad būsim pret sevi atklātas un atzīsim to. Es nekādā ziņā nevēlos pārmest cilvēkiem, kuri izvēlas būt upuri patiesu vai izdomātu stāstu dēļ, tikai vēlos padalīties ar dažām atziņām, kuras, iespējams, palīdzētu uz šo lomu paskatīties no citas puses. Pastāstīšu jums par dažiem slazdiem, kuros iekrītam, tēlojot upuri, un jūs katra pati varēsit izsecināt, cik daudz skatuves laiku šai lomai dot.  ...

Kaut kā tā ir sanācis, ka citu cilvēku viedokļi par to, kādiem mums ir jābūt un kas mums ir jādara, mums ir svarīgi. Tas jau ir normāli, ka vēlamies būt pieņemti, bet bieži vien uztraukums par to "Ko viņi par mani padomās?" apstādina mūs no daudzām mums svarīgām darbībām un mēs nodomājam: "Viņi neko sliktu nevar padomāt ja viņi par mani nezin, tāpēc es labāk to nedarīšu." Tas citu viedoklis kļūst svarīgāks par to, kas mums pašiem ir svarīgi, un izvēlē "Es gribu patikt visiem" var ienest gan apjukumu "Kas tad es īsti esmu?", gan izdegšanu "Censties izpatikt visiem ir nogurdinoši un samērā neiespējami." Varbūt tev liekas, ka līdz šim, tīri labi esi ticis galā ar to, ko cilvēki par tevi domā, bet īstenībā, mēs nevaram konrolēt to, ko citi par mums padomās. Istenībā, viņi var teikt vienu, bet domāt kaut ko citu, līdz ar to, tu nekad 100% nezināsi ko citi par tevi domā. Un ja tā pavisam godīgi, un man patīk runāt tā pavisam god...

Ja tu vēlies dzīvot laimīgu un mierpilnu dzīvi, es uzskatu, ka ir nepieciešams attīstīt savu atbildības sajūtu. Man kā koučam klienti ar augstu atbildības sajūtu ir kā saldais ēdiens, jo viņi saprot, ka viņu laime ir atkarīga no viņiem pašiem un viņi ir gatavi to ieraudzīt un rīkoties lietas labā. Īstenībā, lai saruna ar kouču būtu pilnvērtīga un iedarbīga, klienta atbildības sajūta ir nepieciešama. Ir jāuzņemas atbildība par to, kā tu jūties un kas ar tevi notiek, vai drīzāk: kā tu skaties uz to, kas notiek. Jo to, kas notiek, tu bieži vien kontrolēt nevari, bet tu noteikti vari kontrolēt savu attieksmi pret to, kas notiek. Vienmēr ir izvēle - upura loma vai mācība, "Nabaga es" vai "Ko es no šī varu mācīties?" Upura lomā atbildības sajūta ir tuvu nullei, bet, ja izvēlies saskatīt mācību, tad tu esi uzrāpusies atbildības sajūtas virsotnē. Kā mēs varam celt šo atbildības sajūtu, lai mainītu dzīvi uz labāku un koncentrētos uz tām lietām, kuras ir mūsu kontr...

Daudzas no mums dzīvo ar uzskatu, ka dzīvei visu laiku jābūt pozitīvai. Mums visu laiku jājūtas labi un, ja tā nejūtamies, kaut kas nav kārtībā. Apzināti vai neapzināti to mūžīgo pozitīvismu arī sabiedrība izlīmē uz visām iespējamām sienām: "Jūties slikti, ienāc pie mums, būs labāk! Kaut kas nav tā, nāc iepērcies, mēs tevi iepriecināsim! Apēd, nopērc, uzkrāsojies, nogriez matus, vēlreiz apēd,  iedzer glāzi izsmalcināta vīna, varbūt divas utt." Ko mēs no tā visa paņemam? "Justies slikti nav pieņemami, tā ir vājuma pazīme un pēc iespējas ātrāk jālikvidē. Cilvēkiem tu tāds nepatīc, tāpēc lūdzu apēd šo kūkas gabaliņu un pasmaidi." Negatīvās emocijas tiek uztvertas par kaut ko sliktu, no kā tūlīt pat ir jātiek vaļā. Ja tu man nepiekrīti, tad padomā, cik bieži tā vietā, lai justu savas emocijas, tu izvēlies kaut ko apēst, iedzert, paskatīties filmu vai aiziet kaut kur patusēt. Varbūt tavs  go to  ir  shopings? Arī apkārtējie, ieraugot mūsu bēdīgās un nogur...

Jautājumi, kurus uzdodam sev, ir ļoti spēcīgs instruments, ar kuru var izzināt sevi. Man kouča darbā tā ir viena no svarīgām kompetencēm - spēcīgu jautājumu uzdošana. Mēs dienas laikā uzdodam sev ļoti daudz jautājumu, bet koučingā ir spēcīgi, atveroši jautājumi. Jautājumi, kuri liek iekustināt smadzenes vēl nebijušā veidā, jautājumi, kuri var mainīt dzīvi.  Kāpēc jautājumu uzdošana ir tik svarīga?  Klauvējiet un jums taps atvērts, jautājiet un jums tiks atbildēts . Jā, varbūt izklausās kā no Bībeles, bet tur ir sava patiesība.  Neirozinātne saka, ka tavas smadzenes jautājumu uzdošanu uztver kā uzdevumu.  Piemēram, pajautā sev tagad: "Ko es ēdīšu pusdienās?" Par ko tu sāki domāt? Ka tik ne par to, ko tu ēdīsi? Vienkāršs piemērs, bet ideāls, lai  tev parādītu, kā darbojas smadzenes. Tev nevajadzēja uzstādīt mērķi, lai sāktu domāt par to, ko tu ēdīsi. Tavas smadzenes jautājumu automātiskti uztvēra kā uzdevumu un nofokusēja tavu uzmanību un domas uz...