Vai tu esi kādreiz apstājies un aizdomājies, vai dzīve, kuru tu dzīvo, ir tava? Vai mērķi, kuriem tu seko, ir tavi? Varbūt uz pirmo sitienu tev varētu likties, ka jā, jūties tīri apmierināts ar to, kur esi, un, iespējams, ka tā arī ir, bet, iespējams, ka apzināti vai nē visu šo laiku esi dzīvojis "nevainīgos" melos. Jo, ja tu neesi sev ļāvis kaut uz mirklīti apstāties un aizdomāties, ko vispār tu gribi, kādi mērķi liek tavām acīm iedegties, tad noteikti šo tukšumu tavā vietā ir aizpildījis kāds cits. Kāds labu domājošs cilvēks, kurš vienmēr zina, kā būs labāk. Un, ja tu pats nezini, kā būs labāk, tad laikam jau viņam ir taisnība. Un tā tu dzīvojies pa to dzīvi – it kā dzīvs, bet tai pat laikā pa pusei miris. Tu neesi vienīgais. Bieži vien mērķi, uz kuriem tiecamies, nav mūsu izvēlēti. Tos mūsu vietā izvēlējās sabiedrība un ģimene. Tev būs iet skolā un tad augstskolā, jo tā dara visi normāli cilvēki. Tev būs precēties un dzemdēt bērnus, jo tas ir tavs pienākums pret ...
Mēs visas vēlamies kaut ko darīt, sasniegt. Mums ir lieli mērķi, augsti kalni, kuros vēlamies uzkāpt, plaši horizonti, kurus vēlamies izpētīt, bet kāpēc bieži gadās tā, ka mēs apstājamies pie tāda viduvēja, it kā apmierinoša rezultāta? Mums ir bail. Bail, ka nesanāks, nesapratīs, pasmiesies un varbūt pat kāds tomātu iemetīs sejā. Bail, ka nezināsim kā, un tāpēc pat nemēģinām. Kādam varbūt tieši otrādi - bail, ka viss izdosies un ko tad? Un tā mēs ļaujam šīs bailēm atturēt mūs no sevis izpausmes, kas ir tik ļoti svarīga, lai mēs justu izaugsmi un iegūtu jēgas piepildījumu. Ir divu veidu bailes - racionālas un iracionālas. Bailes īstenībā ir vērtīga reakcija, kas pasargā mūs, ja mūsu priekšā ir patiesas briesmas. Piemēram, agrāk, kad mūsu senči vēl bija mednieki, bailes tikt apēstam bija ļoti racionālas, līdz ar to, šī mūsos ieprogrammētā sistēma "uzbrūc vai bēdz" (fight or flight), izjūtot bailes, aktivizējās. Šī aktivizācija ķermenī izpaudās kā paātrin...