Jautājumi, kurus uzdodam sev, ir ļoti spēcīgs instruments, ar kuru var izzināt sevi. Man kouča darbā tā ir viena no svarīgām kompetencēm - spēcīgu jautājumu uzdošana. Mēs dienas laikā uzdodam sev ļoti daudz jautājumu, bet koučingā ir spēcīgi, atveroši jautājumi. Jautājumi, kuri liek iekustināt smadzenes vēl nebijušā veidā, jautājumi, kuri var mainīt dzīvi.
Kāpēc jautājumu uzdošana ir tik svarīga? Klauvējiet un jums taps atvērts, jautājiet un jums tiks atbildēts. Jā, varbūt izklausās kā no Bībeles, bet tur ir sava patiesība. Neirozinātne saka, ka tavas smadzenes jautājumu uzdošanu uztver kā uzdevumu. Piemēram, pajautā sev tagad: "Ko es ēdīšu pusdienās?" Par ko tu sāki domāt? Ka tik ne par to, ko tu ēdīsi? Vienkāršs piemērs, bet ideāls, lai tev parādītu, kā darbojas smadzenes. Tev nevajadzēja uzstādīt mērķi, lai sāktu domāt par to, ko tu ēdīsi. Tavas smadzenes jautājumu automātiskti uztvēra kā uzdevumu un nofokusēja tavu uzmanību un domas uz atbildes atrašanu.
Dažreiz atlbildes iegūšana aizņem vairāk laika. Taču tev nav jāsēž un jāgaida, lai saņemtu atbildi, pats jautājumu uzdošanas process jau virza tavas smadzenes vēlamās atbildes virzienā. Lai saņemtu augstas kvalitātes atbildes, mums jāmācās uzdot atbilstošus jautājumus. Viens no lielākajiem blokiem, ko sev uzliekam, lai nevajadzētu iet un darīt, ir mūsu mīļais "Es nezinu". Jā, ir daudzas lietas, kuras mēs nezinām, kā izdarīt, bet, bieži lietojot "Es nezinu", tavas smadzenes saņem šo komandu un tad tu tiešām nezināsi, kā izdarīt konkrēto lietu. "Es nezinu" ir kļuvis par tādu kā normu, bieži to vairs nepamanām, un mētājamies ar to pa labi un kreisi, neapjaušot, kādu postu tas nodara. Un es necenšos dramatizēt.
Ko teikt tā vietā, ja tu tiešām nezini, kā kaut ko izdarīt? "Es iemācīšos. Es izpratīšu. Es uzticos sev. Es pamēģināšu. Kas man būtu jādara, lai atrastu risinājumu? Kurš man varētu palīdzēt izprast? utt." Kā redzi, variantu ir daudz, un radošāk risinot neskaidros jautājumus, tu palīdzi gan savām smadzenēm (tu dod tām uzdevumu un virzienu, kas tām ļoti patīk), gan sev (dod iespēju iemācīties, izprast un arī kļūdīties). Sakot "Es nezinu", tu aizsargā sevi, jo nedarot taču nevar kļūdīties. Aizsargāt sevi nav slikti, tikai vēlos, lai tā izvēle, ko izdari, ir apzināta.
Pirms sākam ar spēcīgajiem jautājumiem, jāpievērš arī uzmanība jautājumiem, kuri atņem enerģiju, pārliecību un jel kādu vēlmi rīkoties. "Kāpēc man nekas nesanāk? Kāpēc nekam nepietiek laika? Kāpēc man tā neveicas? Kas man kaiš? Ko citi padomās? Kāpēc tas notika ar mani? Kāpēc es esmu tik stulba/resna/neglīta/slikta? Kāpēc man nav naudas? Cik var? utt." Katrai ir sava virkne tādu jautājumu, kurus uzdodat sev ik dienas un arī saņemat uz tiem atbildes.
Ja gribēsi zināt, kāpēc tev nekas nesanāk, tad esi droša, smadzenes meklēs uzdevumus, kas pierādīs tieši to. Smadzenēm nepatīk kļūdīties, tāpēc tās vienmēr precīzi seko tavām komandām.Ja gribi notievēt, bet visu laiku sev jautā: "Kāpēc es esmu tik resna?", tad tavas smadzenes koncentrēsies uz to, lai parādītu tev, kāpēc esi resna, nevis meklēs tievēšanas formulu. Un vispār jau “resna” ir relatīvs jēdziens, bet svarīgi ir tas, ko tu saki un domā par sevi, jo tu veido savu realitāti. Ko jautāt tā vietā? "Kādi būtu labākie veidi, lai notievētu un izbaudītu procesu? Kāda ir sajūta - būt slaidai? Ja es tagad būtu slaida, ko es domātu? Kas būtu savādāk?"
Padalīšos ar četriem jautājumiem, kuri cels apzinātību par sevi un savām rīcībām. Pirmais - Ko es domāju?Šis šķietami vienkāršais un savādais jautājums ir ļoti spēcīgs. Ja tavas domas veido tavu pasaules redzējumu, tad būtu tikai loģiski zināt, ko tu domā? Mēs domājam apmēram 60 000 domu dienā un daudzas no tām ir tik automātiskas, ka tās vairs nepamanām. Tāpēc vairākas reizes dienā vari iečekoties un pajautāt sev: "Ko es pašlaik domāju?" Šis jautājums atrod cēloni, nevis ārstē sekas, jo tavas domas ir cēlonis tam, kā tu jūties un kas notiek apkārt. Vēlos atkārtot to, ko jau minēju iepriekšējos rakstos, ka apstākļi ir neitrāli un ar savām domām tu piešķir tiem nozīmi. Tāpēc zināt, ko tu domā ir ļoti, ļoti vērtīgi. Šis jautājums var radikāli izmainīt tavu dzīvi, ja padarīsi to par savu ikdienas rutīnu.
Otrais jautājums - Kāpēc es izvēlos to domāt? Šis jautājumus kalpo par lielisku atgādinājumu tam, ka mēs esam savu domu noteicējas. Es zinu - dažreiz liekas, ka to domu ir tik daudz un tās var būt tik uzmācīgas, ka tu noteikti neizvēlētos to visu domāt, bet tev IR izvēle. Tu nevari konrolēt katru domu, kas ienāk tev prātā, bet tu vari izvēlēties, kurai pievērst savu uzmanību, kurai nē. Domai parādās spēks tikai tad, kad tu pievērst tai savu uzmanību. Šis jautājums ceļ atbildības sajūtu, parādot, ka, pat ja gribas vainot apkārtējos tajā, kā jūties, galvenā noteicēja tomēr esi tu. Nomaini domas, mainīsies sajūtas un ar apkārtējiem te nav nekāda sakara. Zinu, zinu, tas noteikti nav kaut kas tāds, ko tu vēlējies dzirdēt, bet es gribu runāt godīgi, jo ticu, ka tas ir vienīgais ceļš uz mierpilnu un laimīgu dzīvi.
Tā kā no mūsu domām izriet tas, kā mēs jūtamies, tad trešais jautājums ir - Kā šī doma liek man justies? Jā, tieši tavas domas liek tev justies tā, kā tu jūties. Tas nav tavs vīrs, bērni, priekšnieks vai sabiedrība. Pat tavs izskats un finansiālais stavoklis nav noteicošie faktori. Vai tu zini cilvēkus, kuri pēc taviem standartiem ir nabadzīgi un tik un tā laimīgi? Vai tu zini cilvēkus kuriem "viss ir", bet viņi jūtas nelamīgi un nepiepildīti? Tas pats arī par izskatu - bieži skaistām sievietēm trūkst pašpārliecības. Bet es zinu, ka tu to zini, šos entos piemērus. Lai pa īstam sajustu savu domu spēku, tev tas ir jāizdzīvo vairākas reizes - jautājums "Kā šī doma liek man justies?" var palīdzēt.
Doma "Es esmu slikta māte" noteikti liek justies mazvērtīgai bet, ja liekas, ka konkrētajā brīdī izdarīji kaut ko nepareizi, vispārināt to, ka esi slikta māte kopumā, ir tava izvēle. Tu varētu sev pateikt: "Es centos kā mācēju. Neesmu apmierināta ar rezultātu, bet es varētu padomāt, kā nakamajā reizē es varētu atbildēt/izdarīt jaukāk/labāk. Es zinu, ka es mīlu savu bērnu, un pieņemu, ka arī es varu kļūdīties, jo esmu cilvēks."
Ir reizes, kad vieglāk ir identificēt sajūtu nevis domu, un no tā izriet ceturtais jautājums - Kāda doma izraisa to, kā es jūtos?Šeit tu ej no sekām uz cēloni. Tu saproti, ka jūties slikti, bet nepiefiksēji kāpēc. Uzdodot šo jautājumu, tu vari papētīt, kuras bija tās domas, kuru dēļ tu jūties slikti. Varbūt tev būs grūti tās pamanīt, tad tu vari sev pajautāt: "Kā es gribu justies? Kādas domas man būtu jādomā, lai justos tā kā vēlos?"
Mums liekas, ka mēs sevi labi pazīstam, bet bieži nemaz nezinām cēloni tam, kāpēc jūtamies konkrētā veidā, vai kāpēc kaut ko darām vai nedarām. Šie jautājumi palīdzēs izzināt sevi labāk un cels tavu apzinātību un atbildību. Būt 100% atbildīgai par savām sajūtām nav viegli. Es, zinot šo visu, vēl joprojām varu pārmest gan vīram, gan mātei, gan bērnam par to, kā jūtos, bet esmu iemācījusies ātrāk pārslēgties atpakaļ un meklēt īsto cēloni - manas domas. Ielūdzu arī tevi ar ieinteresētību sākt pētīt savas domas un sajūtas, jo tikai tā tu iegūsi pašpārliecības sajūtu par sevi un pilnīgu apmierinātību ar dzīvi.
Ar mīlestību,
Mamma Koučs
Comments
Post a Comment