Daudzas no mums dzīvo ar uzskatu, ka dzīvei visu laiku jābūt pozitīvai. Mums visu laiku jājūtas labi un, ja tā nejūtamies, kaut kas nav kārtībā. Apzināti vai neapzināti to mūžīgo pozitīvismu arī sabiedrība izlīmē uz visām iespējamām sienām: "Jūties slikti, ienāc pie mums, būs labāk! Kaut kas nav tā, nāc iepērcies, mēs tevi iepriecināsim! Apēd, nopērc, uzkrāsojies, nogriez matus, vēlreiz apēd, iedzer glāzi izsmalcināta vīna, varbūt divas utt." Ko mēs no tā visa paņemam? "Justies slikti nav pieņemami, tā ir vājuma pazīme un pēc iespējas ātrāk jālikvidē. Cilvēkiem tu tāds nepatīc, tāpēc lūdzu apēd šo kūkas gabaliņu un pasmaidi."
Negatīvās emocijas tiek uztvertas par kaut ko sliktu, no kā tūlīt pat ir jātiek vaļā. Ja tu man nepiekrīti, tad padomā, cik bieži tā vietā, lai justu savas emocijas, tu izvēlies kaut ko apēst, iedzert, paskatīties filmu vai aiziet kaut kur patusēt. Varbūt tavs go to ir shopings?Arī apkārtējie, ieraugot mūsu bēdīgās un nogurušās sejas, tūlīt pat metas pie savas "pozitīvo iepriecinājumu somas", lai pēc iespējas ātrāk izmantotu tur esošos instumentus un atkal redzētu mūsu sejā smaidu. Es zinu, ka viņiem ir labs nodoms, un dažreiz jau var, dažreiz tas ir ļoti jauki, bet vai tiešām visu laiku jājūtas laimīgai? Cik tas ir nogurdinoši! Tieši mūžīgais smaids man liekas nedabisks un noteikti neliecina par laimīgu dzīvi. Varbūt jums ir zināmas tādas dāmas, kuras sabiedrībā uzliek to masku "mana dzīve ir ideāla", un tad jums vēl vairāk liekas, ka ar jums kaut kas nav kārtībā.
Ko tev nozīmē būt dzīvai? Vai tas nozīmē, ka katru mīļu brīdi esi neaptverami laimīga? Pirmkārt - tas nemaz nav iespējams, otrkārt - nav nepieciešams. Ja tu visu laiku būtu laimīga, kā tu varētu zināt, ko nozīmē laime? Tev nebūtu, ar ko salīdzināt. Tev ir nepieciešams kontrasts, nepieciešamas bēdas, lai apzinātos prieku. Man būt dzīvai nozīmē izjust visu emociju spektru. Sākot no dusmām un agresijas, bēdām un vilšanās, līdz pozitīvam satraukumam, priekam, laimei un mieram. Nav tā, ka man patīk bēdāties vai vilties, bet es saprotu, ka tās emocijas ir dabiskas un pat nepieciešamas, lai es dziļāk un patiesāk varētu izbaudīt to otru spektra galu.
Mēs varam iemācīties novērtēt mūsu labsajūtu arī tad, kad viss ir labi, bet novērtēt veselību, tad kad jūties slikti vai kad kādam tuviniekam kas kaiš, ir pavisam savādāk. Padomā, cik ļoti tu novērtē savus bērnus un vīru (ja nav vīra, tad jebkuru citu civēku), kad tev ir bijis laiks pabūt pašai un atpūsties? Cik daudz vieglāk ir novērtēt lietas, kad ir dota iespēja tās ieraudzīt no malas, mazliet attālināties no tām? Cik patīkami ir izjust klusumu vakarā, pēc dienas, pilnas ar bērnu rotaļām, dziesmām, spiegšanu un asarām? Tam mieram ir cita vērtība. Protams, var izbaudīt 100% miera nedēļu, vienai zvilnot pludmalē, neko nedarot, kur uzmanības centrā esi tikai tu, bet tā nav mana laimīgās dzīves fromula. Man patīk izjust kontrastu - noteiktību un nenoteiktību visā tā košumā.
Ir daudzas grāmatas, kuras māca dzīvot pozitīvi. Tā sauktās Self-Helpgrāmatas. Es pati esmu izlasījusi un lasu daudzas šādas grāmatas, bet atšķirībā no laiciņa atpakaļ, tagad esmu iemācījusies filtrēt, kas man liekas vērtīgs un kas - mistisks un nesaprotams. Sapratu, ka nav jātic visam, ko izlasu. Tev pat nav jātic tam, ko izlasi šeit. Viss ir tava izvēle, un es noteikti atbalstu kritisko domāšanu. Es atbalstu to, ka uz dzīvi ir jāskatās pozitīvi, ir jāmācās saskatīt iespējas problēmu vietā, jāmācās kritiskās domas pārvērst iedvesmojošākās, bet tas nenozīmē, ka visu laiku ir jāizjūt laime. Kas vispār ir laime? Laime manās acīs ir prieks, ko izjūtu, attīstot savu iekšējo būtību, savu potenciālu. Tātad tas ir progress, kur katru dienu es kļūstu drusku labāka, gudrāka, foršāka, mīlošāka, skaistāka un viedāka. Bet progress nav nepārtraukta bultiņa uz augšu, tā iet gan augšā, gan lejā. Tur mūsu domāšanas kļūda, ka mums šķiet, ja šodien nejūtos labi, kaut ko esmu izdarījusi nepareizi. Nē, viss ir pareizi - negatīvās emocijas ir progresa sastāvdaļa.
Es esmu iemācījusies novērtēt tās neskaidrās dienas, kad īsti neiet, kā gribētos, nav kārtības un nav motivācijas darboties. Kā es to iemācījos? Daudzas reizes pārliecinoties, ka pēc šādām dienām vienmēr seko kaut kas superīgs. Tiek iegūtas spēcīgas atziņas, atbildes uz jautājumiem, vēl labāki jautājumi un skaidrība par tālākajiem soļiem. Negatīvās emocijas nenozīmē, ka kaut kas ir aizgājis greizi. Tas ir laiks, kad vari kļūt apzinātāka un izzināt sevi labāk. Negatīvās emocijas ir rādītājs, kas novirza tevi uz vietām, kur tev vajag piestrādāt, lai tu varētu attīstīties tālāk. Tātad arī visam "sliktajam" ir vieta un to vada labs nodoms, lai pavirzītu mūs pa mūsu taciņu tālāk uz priekšu.
Ja negatīvajām emocijām ir vieta mūsu dzīvēs, kāpēc tās izjust ir tik nepatīkami? Jo mēs izjūtam pretestību. Kontasts - labais un sliktais, kas notiek dzīvē, ir nepieciešams, mūsu nevēlēšanās to pieņemt rada pretestību. Jo vairāk tu atgrūd, izbēdz vai izliecies, ka negatīvās emocijas neeksistē, jo vairāk pretestības tu izjūti. Tātad tās, kuras cenšas visu laiku būt laimīgas, īstenībā ir daudz nelaimīgākas un nogurušākas, nekā tās, kuras pieņem savu tumšo pusi bez kritikas. Pretojoties un izliekoties mēs pastiprinām to, no kā cenšamies izbēgt. Pieņemot sevi arī tad, kad labprāt justos savādāk, mēs dodam sev iespēju iegūt kaut ko vērtīgu no situācijas.
Nākamajā reizē, kad izjutīsi negatīvās emocijas, vēlos tevi ielūgt pieņemt tās. Neskrien pie ledusskapja, neieslēdz TV un nezvani draudzenei. Pasēdi ar savām emocijām un apraksti tās. Papēti, kas tur ir tik bailīgs un nepatīkams, ka vienmēr centies no tām aizmukt? Kādas domas tu tajā brīdī domā? Atļauj sev vienkārši būt, iemācoties izjust gan pozitīvo, gan negatīvo. Jo, ja godīgi, viens bez otra, nu nekur. Jo ātrāk tev sanāks to pieņemt, jo ātrāk tu varēsi izjust patiesu laimi un mieru, arī tad, kad lietas šķietami slīd lejup.
Mīli sevi,
Mamma Koučs
Comments
Post a Comment