CITU CILVĒKU VIEDOKĻI

Kaut kā tā ir sanācis, ka citu cilvēku viedokļi par to, kādiem mums ir jābūt un kas mums ir jādara, mums ir svarīgi. Tas jau ir normāli, ka vēlamies būt pieņemti, bet bieži vien uztraukums par to "Ko viņi par mani padomās?" apstādina mūs no daudzām mums svarīgām darbībām un mēs nodomājam: "Viņi neko sliktu nevar padomāt ja viņi par mani nezin, tāpēc es labāk to nedarīšu." Tas citu viedoklis kļūst svarīgāks par to, kas mums pašiem ir svarīgi, un izvēlē "Es gribu patikt visiem" var ienest gan apjukumu "Kas tad es īsti esmu?", gan izdegšanu "Censties izpatikt visiem ir nogurdinoši un samērā neiespējami."

Varbūt tev liekas, ka līdz šim, tīri labi esi ticis galā ar to, ko cilvēki par tevi domā, bet īstenībā, mēs nevaram konrolēt to, ko citi par mums padomās. Istenībā, viņi var teikt vienu, bet domāt kaut ko citu, līdz ar to, tu nekad 100% nezināsi ko citi par tevi domā. Un ja tā pavisam godīgi, un man patīk runāt tā pavisam godīgi, tā nav tava darīšana ko citi par tevi domā. Kāpēc? Jo cilvēku viedokļi ir pārāk subjektīvi. Kā tas ir iespējams, ka vieni var teikt, ka esi skaists, gudrs, strādīgs un citi var teikt, ka esi neglīts, dumjš un slinks? Tu taču esi viens cilvēks. Nebūtu visiem tevi jāredz vienādi? 

It kā jau jā, bet tā nekad nenotiek, jo citu cilvēku viedoklis par tevi ir balstīts uz to, kadi ir viņi. Tas ko citi tev pasaka nekad nav par tevi, bet par viņiem pašiem. Tas, man šķiet, ir super. Ja šaj domai, ka citu viedoklis nav par tevi, bet par viņiem, patiesi ļauj ieslīdēt apziņā, tad tas atvieglo ļoti daudz ko. Jo padomā, ja tu cilvēku priekšā neesi tu pats, bet centies viņiem visu laiku pielāgoties, lai izpatiktu, tad jau tas neesi tu, kas viņiem patīk. Viņiem patīk kaut kāda tevis uzspēlēta versija un kāda jēga ir patikt tādā veidā? Tad jau sev jājautā, kas tev ir svarīgāks - būt patiesam vai izpatikt visiem? 

Esot patiesam nav iespējams izpatikt visiem. Mēs esam pārāk dažādi. Iedomājies piemēram, ka esi sulīgs ābols. Tik sulīgs, ka visi varētu tevī iemīlēties, bet neskatoties uz to, ka esi tik perfekti sulīgs, dažiem vienkārši negaršo āboli. Dažiem paliek no āboliem slikti un citi vispār nevar tos ēst. Tāpēc ir samērā bezjēdzīgi iesmērēt ābolus cilvēkiem, kuriem ir liela vienaldzība vai nepatika pret tiem.Kāda ir šī sulīgā ābola morāle? Ļauj cilvēkiem būt tādiem kādi viņi ir. Dod viņiem brīvību izpausties tā, kā viņi to vēlas un ja viņiem nepatīk tas, kā tu ģērbies, uzvedies vai ko tu dari, atstāj to viņu ziņā. 

Es uzskatu, ka nav jēgas kaut ko iet un pierādīt tiem, kuriem nepatīk āboli. Tu taču nevari tā pēkšņi kļūt par persiku, ja tas ir tas auglis, kuram viņi dod priekšroku. Pieņem to, ka cilvēki tevi nesapratīs un neļauj tam sevi apstādināt. Pārāk daudzi nav iesākuši darīt lieliskas un svarīgas lietas dēļ bailēm no tā, ko citi padomās. Kas tās ir par bailēm? Kritika vai nesapratne, ko varam saņemt, palielam ir neitrāla. Tas kas mūs biedē ir jēga ko piešķiram tai kritikai. 

Kāds pasaka: "Tu raksti ar kļūdām." Tu vari to pieņemt un pajautāt vai šis cilvēks var palīdzēt un izlabot, bet tu vari arī padomāt: "Bāc, es uzrakstīju ar kļūdām. Cik apkaunojuši! Visi tagad padomās, ka es esmu neizglītota un ko es tur vispār rakstu. Laikam viņiem ir taisnība, es esmu slikta." Pirmajā variantā tu saglabā veselo saprātu un noteikti turpini rakstīt, jo tev tas patīk, tas ir tavs izpausmes veids un tu saproti, ka tu vēl tikai mācies. Ja cilvēks vēlas palīdzēt, lieliski, ja nē, neviens jau nespiež viņam laisīt tavus rakstus. 

Šis ir mans piemērs, jo ilgu laiku esmu rakstījusi angliski, lasu daudz angļu literatūru, tāpēc latviešu valodā prasmes bija pazudušas. Bija dažadi komentāri par manu rakstīšanu un noteikti arī šeit ir kādas kļūdas, bet es tam neļāvu sevi apstādināt. Man pat viena sieviete Zane (ceru, ka tev nav iebildumu, ka pieminēju tevi) pieteicās palīdzēt palabot manus rakstus. Par to esmu ļoti pateicīga un jau jūtu, ka labāk sanāk piemeklēt īstos vārdus. 

Tad ir otrs variants, kur es tai kritikai varēju ļaut iedragāt savu identitāti un izveidot pieņemumu, ka man jau vispār nekas nesanāk un vairs nerakstīt. Ok, varbūt es dramatizēju, bet gan jau mums visiem ir sava kaudzīte tādu piemēru, kur pārāk uztraucoties par to, ko citi padomās, mēs neizpaužam savu unikalitāti. Mēs pārāk baidamies kļūdīties, bet kā tu vari sākt darīt kaut ko jaunu un to uzreiz darīt perfekti? Tev no sākuma jābūt sliktam. Bez tā pat nevar. Ja tu mūžīgi esi tikai superīgs, tad visdrīzāk tu neej ārā no savas komforta zonas. 

Te tad atkal jautājums, "Kas tev ir svarīgi? Vienmēr visu darīt perfekti vai mēģināt lietas, kļūdīties, izgāsties un palēnām kļūt labākam?" Tas, ka tu izvēlies visu darīt ideāli un palikt savā komforta zonā arī negarantē, ka tevi visi mīlēs un atbalstīs. Nekas to negarantē, jo tas nemaz nav iespējams, bet to jau es pateicu. 

Ir vēl trešais variants, kur tu kritikai sit pretī ar kritiku. Uz "Tev ir daudz kļūdu" tu atbildi "Ok, ja jau tu tik gudrs, tad kāpēc pats neraksti?" Tā atbilde varbūt nav gluži kritika, bet tur ir jūtams tāds negatīvs dzēlīgums un aizvainojums no tavas puses. Dažreiz, vēlme aizstāvēties, ir mana pirmā reakcija, bet tad es atceros, ka cilvēka teiktais jau nav par mani, bet par viņa redzējumu. Bieži, tie cilvēki kuri kritizē tevi nemaz nepazīst, tad kāpēc tas var sāpēt? Jo kaut kur dziļi sirdī tu tici tam ko viņi saka. Tu pats pret sevi izturies kritiski, pats īsti neesi pārliecināts par to ko dari un cik labi tev sanāk, tāpēc daži rupjāki un nepārdomātāki vārdi var tevi mazliet sagrīļot. Ko darīt ar to visu? 

• Atgādināt sev, ka citu viedokļi nav par tevi, bet par to kā viņi redz sevi. Ja tu sevi pavērosi apzinātāk, tad varēsi pamanīt, ka izturies pret citiem tā, kā izturies pati pret sevi. Bieži vien, tie kuri ir viskritiskākie, sevi kritizē vēl vairāk. Varbūt zinot šo tu vari uz kritiku atbildēt ar mīlestību un riktīgi sagrīļot kritiķa pasauli. Sagrīļot to labā nozīmē.

• Ja tas ir kaut kāds jauns projekts ko esi uzsācis un tev vēl nav pārliecības par to ko dari, atgādini sev, ka no sākuma visi ir slikti. Atļauj sev kļūdīties, izgāsties un priecājies par to, jo zini, ka katru reizi tu kļūsti mazliet labāks. Tie kas kritizē, nezin kur tu savā dzīves posmā atrodies un lābākais ir tas, ka tev nav nevienam nekas jāpaskaidro. Pajautā sev "Kāpēc man ir svarīgi, lai visi mani mīl? Ko man tas dod?" Varbūt tu atklāsi, ka tev nemaz nevajag VISU CILVĒKU atzinību.

• Dažreiz citu cilvēku viedokļos der ieklausīties un tad var sev pajautāt "Kā es jūtos par to ko šis cilvēks man pateica? Kā tas rezonē ar mani? Kā es varu to pielietot, lai uzlabotu to un to?" Esi atvērts, bet vienmēr saglabā vēsu prātu uzņemot citu viedokļus. Ļauj tiem ieiet savā apziņā un tad izvērtē, vai tas ir kaut kas tāds ko vari pielietot vai laist garām. Izdomā, kāds auglis esi tu un paliec tas, neskatoties ne uz ko, ja vienīgi tev pēkšņi iegaršojas kāds cits auglis, tad dorši kļūsti kaut vai par arbūzu.

P.S. - Kā redzat, manai meitai patīk āboli :). 

Dari lietas ar drosmi un atļauj sev kļūdīties,

Mamma Koučs