Kāpēc tieši šī loma būs mūsu vakara zvaigzne? Jo daudzas no mums to ļoti labi pazīst un spēlē ik dienas. Kāda vairāk, kāda mazāk, kāda apzināti, kāda ne. Kāpēc tik daudzām no mums šī upura loma liekas tik salda? Ko mēs iegūstam atrodoties tajā? Kā mēs jūtamies, kad dabūjam, ko vēlamies, caur sevis žēlošanu un citu vainošanu?
Jā, es zinu, pēdējais jautājums tāds paskarbs, bet, dāmas, labāk runāsim atklāti, bez visādām tur cukurošanām un ķirsīšiem, jo esam tik ļoti pieradušas sev melot, ka vairs nezinām, kādas mēs īsti esam. Ja izvēlamies būt upura lomā, un, jā, tā ir izvēle, tad būsim pret sevi atklātas un atzīsim to. Es nekādā ziņā nevēlos pārmest cilvēkiem, kuri izvēlas būt upuri patiesu vai izdomātu stāstu dēļ, tikai vēlos padalīties ar dažām atziņām, kuras, iespējams, palīdzētu uz šo lomu paskatīties no citas puses. Pastāstīšu jums par dažiem slazdiem, kuros iekrītam, tēlojot upuri, un jūs katra pati varēsit izsecināt, cik daudz skatuves laiku šai lomai dot.
Pirmkārt, kad mēs atrodamies upura lomā, mēs atdodam visu savu kontroli citu cilvēku un situāciju varā. Padomā, ja pie tava sliktā garstāvokļa ir vainīgs vīrs un bērni, tad tev nav nekādas iespējas šo situāciju mainīt. Tu gaidīsi, kad vīrs sāks savādāk uzvesties (piemēram, iemācīsies lasīt tavas domas, jo tev šķiet, ka īstam vīrietim ir jāzin ko sievietes vēlas), tu gaidīsi, kad beidzot tavi bērni kļūs neatkarīgāki, jo tev, nabadzītei, vispār nav laika sev, tu gaidīsi, kad laiks kļūs labāks, naudas būs vairāk, cilvēki beidzot atmodīsies un kļūs kaut kādi normālāki. Un atkal, bez pārmetumiem, es tādā mazliet sarkastiskā veidā aprakstu savu domāšanas veidu, jo ir gadījies gan uz vīru padusmoties, gan bērnu pieskatot, teiksim tā, nobesīties un pažēloties.
Upura lomā vienmēr kāds cits ir vainīgais. Kāds ir pie vainas, ka neizdevās, kā iecerēts, kāds - ka esi tāda, kāda esi un jūties tā, kā jūties. Upurim vienmēr ir vajadzīgs ļaundaris, tāpēc, kad esam nabadzītes lomā, mēs cītīgi meklējam kādu, kuru apsūdzēt. Un te īsti nav no svara, vai apsūdzība ir pamatota vai nē. Kas ir pats svarīgākais - apsūdzot, tu zaudē tik vērtīgo iespēju darīt kaut ko, lai situāciju uzlabotu. Ja tu neesi atbildīga, tad tev nekas nav jādara.
Tā kā upuris jūtas apdraudēts, viņam vienmēr ir jāaizsargājas. Atceros agrāk, kad šī loma man bija daudz izteiktāka (kādu iemeslu dēļ, velns viņu zin) daudzas sarunas, it īpaši ar māti, bija ļoti saasinātas. Kad kāds man nepiekrita, uzreiz jutos nesaprasta un sajutos, ka man uzbrūk, līdz ar to sarunās nebija sapratnes un draudzīguma. Galvenais bija būt saprastai un sadzirdētai, nevis saprast un sadzirdēt otru. Un, kad jutos nesaprasta, tad viss vienmēr beidzās ar monologu galvā, kas skanēja aptuveni tā: "Mani neviens nesaprot. Ko es tur vispār runāju, visiem taču vienalga. Tik un tā neviens manī neklausās. Un kāpēc es iedomājos, ka citiem būtu interesanti dzirdēt ko es saku?" Vienā teikumā - nabaga es, ļaunie apkārtējie.
Un tā es varēju marinēties un marinēties tajās destruktīvajās domās, un klusiņām sēdēt un gaidīt, kad beidzot pasaule paliks jaukāka un man vairs nevajadzēs aizsargāties. Mana uzmanība bija pilnībā vērsta uz ārpasauli un es neapzinājos, ka, ieskatoties iekšā, man bija daudz lielāka iespēja sajusties labāk. Bet to es vēl ilgi nepamanīju. Ja tā godīgi, pa īstam sajutu, cik šī upura loma ir bezjēdzīga, pirms kāda pusgada, tā precīzāk, kopš sāku mācīties par kouču un apzināties savu iekšējo spēku un iespējas, kuras ir manā kontroles zonā, tai skaitā iespēju izjust laimi un mieru, izjust mīlestību un rūpes, bez vajadzības manipulēt, esot upurim.
Es sapratu, ka neviens nav vainīgs vai atbildīgs par to, kā es jūtos. Katrs pats ir atbildīgs par savām domām, emocijām un pa to, kā reaģē uz situāciju. Sāku pamanīt, ka nesaprašanās ir viegli izrunājamas un nekādā ziņā nav saistītas ar to, ka otram neesmu interesanta. Noteikti kādam tāda arī liekos, bet tas vairs nav iemesls, lai es sevi pažēlotu. Cik cilvēku tik gaumju. Šīs jaunās pieredzes un domu modeļu mainīšana noteikti palīdz, bet tik un tā sevi dažreiz pieķeru ejam pa veco, ierasto upura taciņu un tad gan vīrs, gan pagātne, gan garāmbraucējs ir vainīgs pie tā, ka jūtos aizkaitināta. Sevis izziņa un destruktīvo domāšanas modeļu atlaišana noteikti ir ceļš dzīves garumā. To apzinoties es vairs nesteidzot visu izprast tūliņ un tagad, jo arī šī neziņa, kas man tieši būtu jādara, aizved atpakaļ pie "Bļāviens es neko nesaprotu, man nekad nekas nesanāk."
Tagad samērā ātri piefiksēju sevi sūdzamies un apzināti nolieku sevi izvēles priekšā: “Jā, es varu sūdzēties, mani, iespējams, pažēlos, bet ko es iegūšu? Ja tā godīgi, neko jaunu un interesantu, tikai nostiprināšu savu upura taciņu smadzenēs. Vai arī, es varu beigt čīkstēt un zāģēt parējos, un saprast, ka ne jau apkārtējie ir atbildīgi par to, kā jūtos, bet gan tas, kādas domas es izvēlos domāt. Es varu uzņemties atbildību par savām domām un apzināti tās nomainīt uz jaunām un patīkamākām.
Tad arī jums iesaku pamēģināt piefiksēt, kad atrodaties upura lomā un nostādīt sevi izvēles priekšā: "Es vēlos turpināt būt upuris šajā situācijā vai es izvēlos paskatīties uz sevi un ieraudzīt, ko es varu mainīt savā attieksmē un veidā, kā es skatos uz situāciju." Un atceries, neviena izvēle nav labāka vai pareizāka par otru. Nekādā gadījumā tu neesi vāja, dumja vai nevarīga, ja izvēlies būt upuris, vienkārši vēlos, lai tu sāc šo padarīt par apzinātāku procesu. Lai tu sāc pamanīt savu iekšējo spēku un tie vairs nebūtu tikai pliki vārdi, kas bieži izmantoti mārketinga nolūkiem.
Es ticu, ka mēs esam spējīgas uz daudz ko vairāk, kā atļaujamies ticēt. Tāpēc man ir svarīgi, lai tu palēnām aizvien biežāk sāc apzināties, kāpēc rīkojies tā, kā rīkojies, vai tieši otrādi, kāpēc nesanāk sākt to, ko jau sen kāro. Un te tad arī parādās sakne visam tam - mūsu domas. Mums īstenība ir tik daudz varas pār mūsu dzīvi. Mūsu kontrolē ir mūsu domas, sajūtas, tas, ko izvēlamies darīt vai nē. Mūsu kontrolē ir lomas, kuras izvēlamies spēlēt šajā dzīves teātrī. Mēs varam spēlēt upurus un mēs varam spēlēt pārliecinātas sievietes, kuras ir gan atvērtas, gan patiesas, gan spēcīgas, gan sievišķīgi trauslas. Kādu scenāriju tu izvēlies rakstīt? Kādas lomas ir tavas vakara zvaigznes?
Mīlestību vēlot,
Mamma Koučs
Comments
Post a Comment