Skip to main content

KĀ DARBOTIES NESKATOTIES UZ BAILĒM?







Mēs visas vēlamies kaut ko darīt, sasniegt. Mums ir lieli mērķi, augsti kalni, kuros vēlamies uzkāpt, plaši horizonti, kurus vēlamies izpētīt, bet kāpēc bieži gadās tā, ka mēs apstājamies pie tāda viduvēja, it kā apmierinoša rezultāta? Mums ir bail. Bail, ka nesanāks, nesapratīs, pasmiesies un varbūt pat kāds tomātu iemetīs sejā. Bail, ka nezināsim kā, un tāpēc pat nemēģinām. Kādam varbūt tieši otrādi - bail, ka viss izdosies un ko tad? Un tā mēs ļaujam šīs bailēm atturēt mūs no sevis izpausmes, kas ir tik ļoti svarīga, lai mēs justu izaugsmi un iegūtu jēgas piepildījumu.


Ir divu veidu bailes - racionālas un iracionālas. Bailes īstenībā ir vērtīga reakcija, kas pasargā mūs, ja mūsu priekšā ir patiesas briesmas. Piemēram, agrāk, kad mūsu senči vēl bija mednieki, bailes tikt apēstam bija ļoti racionālas, līdz ar to, šī mūsos ieprogrammētā sistēma "uzbrūc vai bēdz" (fight or flight), izjūtot bailes, aktivizējās. Šī aktivizācija ķermenī izpaudās kā paātrināta sirdsdarbība un muskuļu sasprindzinājums, lai cilvēks, ilgi nedomājot, varētu rīkoties un tad, kad briesmas bija galā, atgriezties miera stāvoklī. Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies un  mums, ejot pa ielu, vairs nav jābaidas, ka tiksim apēsti (vismaz man nav gadījies), taču šī "uzbrūc vai bēdz" sistēma neprot atšķirt racionālas bailes no iracionālām, realitāti no iztēles, un no domas vien var radīt visu tos procesus, kas tiek aktivezēti, kad esam reālās briesmās.


Šeit gan vēlos runāt tieši par iracionālām bailēm, jo tieši šīs  ir tās bailes, kuras attur mūs no darbības un iedrošina mūs labāk pasēdēt uz dīvāna - tā būs drošāk. Piemēram, es vēlos publiski uzstāties, vēlos vadīt seminārus un lekcijas, bet tiklīdz iedomājos sevi stāvam auditorijas priekšā es sastingstu un manā galvā sāk virmot dažādas domas "Kas būs, ja tu aizmirsīsi, ko teikt? Ko tu darīsi, ja neviens neatnāks/nesapratīs/aizrādīs? Tas ir ļoti nedroši un nedomāju, ka tev tas ir vajadzīgs utt." Es varētu ieklausīties tajās bailēs un tādā veidā vispār neko, nekad nedarīt savā dzīvē, jo viss, kas man ir bijis svarīgs, ir sevī iekļāvis  tikšanu pāri bailēm. 

 
Es ticu, ka bailes nav nekāds iemesls, lai mēs kaut ko nedarītu. Kā jau minēju iepriekš, tā ir samērā normāla reakcija kad dodamies nezināmajā. Mūsu smadzenes vienkārši vēlas mūs aizsargāt. Viņu interesēs nav mūsu izaugsme vai sasniegumi (kaut gan viņām vienmēr ir vajadzīgs mērķis un virziens), bet gan aizsargāt mūs no visa, kur ir iespējamas kaut mazākās briesmas. Tātad no visa jaunā. Kāda tad ir dzīve, kad netiek iets nezināmajā un mēs neizmēģinām neko jaunu? Samēra vienveidīga un garlaicīga, bet tas, protams, tikai mans viedoklis. Tāpēc ir labi apzināties, ka bailes ir normāla parādība, un iet un rīkoties tik un tā. Jo, cenšoties izlikties, ka baiļu nav, cenšoties tās ar varu aizstumt prom, mēs tikai palielinām to spēku. Pieņemot, ka tās vienmēr parādīsies, kad mēs stāsimies pretī jauniem izaicinājumiem , tās vairs neliksies tik nekontrolējamas.

 
Mūsu uzdevums nav kļūt bezbailīgām. Tieši otrādi - mācoties apzināties un pieņemt mūsu bailes, un rīkoties, neskatoties uz tām, kļūstam stipras un drosmīgas sievietes. Es tev ieteiktu paņemt kaut ko, no kā tev ir bail, un papētīt šīs bailes tuvāk. Es kā piemēru atkal ņemšu publisko runu. Ja es viekārši pieņemtu, ka man ir bail no uzstāšanās un ļautu šīm bailēm sevi iespaidot, noticētu tām, ka, ļoti iespējams, es varētu nomirt uz skatuves, es tā arī nekad neizmēģinātu to, kas mani tai pašā laikā ļoti uzrunā. Bet, ja es varu pieņemt, ka tādas bailes ir, un papētīt tās tuvāk, lai saprastu vai tiešām man draud tādas briesmas, es visnotaļ saprastu, ka noteikti nebūs tik traki un ietu tomēr pamēģināt savu laimi.

 
Tā arī izdarīju. Pieteicos vienā organizācijā, kura saucas Toastmasters, lai sāktu trenēt savu publsiko runu. Aizejot uz turieni, es apzinājos, ka tā priekš manis būs ļoti neērta padarīšana, bet arī to, ka tā ir iespēja lieliskai izaugsmei. Tur, kur ir diskomforts, tur ir iespēja izlauzties cauri domu uzliktajiem blokiem, kuri tik ļoti traucē dzīvot pilnvērtīgi. Mazliet vēl par diskomfortu, jo tagad daudzi to slavina kā izaugsmes zonu. Te tomēr der atcerēties, ka tev ir jāatrod savs pieņemamais diskomforta līmenis, jo ja sekosi un mēģināsi atdarināt kādu citu, iespējams, ka būs par grūtu, vai par vieglu. 
 

Man šo optimālo zonu patī saukt par komfortablo diskomforta līmeni. Tu esi mazliet ārpus sava komforta, tā, ka ir jūtams progress, bet nav pārlieku  liels stress. Angliski šo zonu dēvē par Flow.Jo, ja centīsies izdarīt pārāk daudz īsā laikā, pastāv risks ātri izdegt, bet, ja būs par vieglu, paliks garlacīgi un tu ātri darāmo pametīsi. Tāpēc necenties nevienam neko pierādīt, atrodi savu tempiņu, atrodi savus izaicinājumus un soļo pa savu taciņu, mēģinot izbaudīt procesu.

 
Kad atradīsi savu tempu, tad arī būs lielāka iespēja sadzirdēt savas domas, jo nenesīsies vairs neapzināti pēc zelta varavīksnes galā. Tu varēsi saprast, ka pats ceļš, pati varavīksne taču ir tik baudāma. Spēlējot spēli, tu taču necenties pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz finišam. Jā, gan jau uzvara ir baigi foršā, bet arī pats spēlēšanas process sniedz daudz patīkamu emociju. Kad nepadarīsi savus galamērķus par vienīgajiem laimes nodrošinātājiem, bet sapratīsi, ka laime tev ir pieejama šeit un tagad, tad arī bailes kļūdīties ceļā uz tiem mērķiem vairs tik ļoti nebiedēs. Kad mēs saprotam, ka dzīve ir kā spēle “Cirks” – dažreiz, uzmetot kauliņu, pa kāpnēm uzšaujamies vairākus soļus uz augšu, dažreiz pa čūsku noslīdam lejā. (Es atvainojos, ja šo spēli nezināt, bet šī ir lieliska metafora, kas atspoguļo ceļu uz panākumiem. Tas nekad nav tikai perfekti uz augšu, tāpēc tūlīt pat beidz gaidīt no sevis vienmēr ideālu iznākumu. Mēs tomēr neesam roboti. Esam cilvēki un mēs kļūdāmies. Mēs mācāmies).
 

No kā tad sastāv mūsu bailes? No mūsu domām, uzskatiem, pārliecībām. Mums var šķist, ka bailes nāk no ārpasaules "Ko citi padomās?", bet īstenībā taču citu domas mūs iespaidot nevar. Draņķīgi justies liek tas, kā tu interpretēsi to situāciju, kurā jutīsies draņķīgi. Noteicošais faktors būs tas, ko tu pati par sevi  padomāsi.

 
Ja esi pilnīgi pārliecināta par sevi un nebaidies kļūdīties, tad citu viedokļi, tādi pliki komentāri vien ir, un tu vari izdomāt, vai vēlies tiem pievērst uzmanību vai nē. Tu zini, ko dari, un apzinies, ka ceļš vienmēr sastāv no kāpumiem un kritumiem, un, ja kāds izdomā nepamatoti izcelt tavu kritumu, tu, iespējams, pasmaidi un pasaki paldies. Tu saproti, daži cilvēki vienkārši ir nelaimīgi un savu nelaimi cenšas projicēt uz tevi. 
 

Bet, ja tu neesi pārliecināta par to, ko tu dari, tad mazākais komentārs, kurš, iespējams, nemaz nebija negatīvs, var tevi dziļi sāpināt, un tikai pastiprināt tavas iepriekšējās bailes un nepārliecību. Līdz ar to tas, kā tu sajutīsies par savu darbu, savām neveiksmēm, ir pilnībā atkarīgs no tevis. Vai tu sevi izvēlēsies nosodīt, vai atbalstīt? Bieži mēs izvēlamies sevi nosodīt, jo kaut kādā mistiskā veidā mums šķiet, ja izanalizēsim kļūdas līdz nemaņai, kļūsim labākas. Cik bieži tā īstenībā notiek? No manas pieredzes ir tā, jo vairāk sevi kritizēju, jo mazāk gribas kaut ko darīt un, pat tieši otrādi, darīt to, ko skaidri zinu, ka darīt nevajadzētu. 

 
Bailes ir visiem. Gan sievietēm, gan vīriešiem. Gad drosmīgajiem, gan nedrošajiem. Gan bagātajiem, gan nabagiem. Neviens no tām nav pasargāts un varbūt arī nevajag. Atcerēsimies vēlreiz, ka bailes īstenībā ir vērtīgas, lai mūs pasargātu no reālām briesmām. Mūsu uzdevums ir to apzināties, pateikt tām paldies, kad tās parādās un cenšas mūs aizsargāt, un, neskatoties uz paātrināto sirdsdarbību un muskuļu tonusu, atgādināt sev "Es vienmēr esmu izvēles priekšā. Es varu izvēlēties palikt savu baiļu un uzmācīgo domu varā, es varu pamēģināt tās apšaubīt un pierādīt sev, ka nezināmais nekož. Es varu palikt mājās uz dīvāna skatīties TV, es varu iziet ārā, iepazīties un uzrunāt kādu nepazīstamu cilvēku. Es varu palikt zināmajā, es varu ar interesi papētīt nezināmo. Es varu palikt tāda, kāda esmu, es varu atklāt par sevi kaut ko jaunu. Man vienmēr ir izvēle."

 
Šī noteikti nav vienreizēja izvēle - izvēlējies un viss. Šī ir izvēle, ko tu veic katru reizi, kad parādās šie abi ceļi. Zināmais, drošais, bet bieži vien neapmierinošais ceļš un nezināmais, jaunais, bet arī riskantais ceļš. 
 

Izvēlies apzināti,
Mamma Koučs



 

Comments

Popular posts from this blog

3 ATZIŅAS, KURAS CEĻ TAVU ATBILDĪBAS SAJŪTU

Ja tu vēlies dzīvot laimīgu un mierpilnu dzīvi, es uzskatu, ka ir nepieciešams attīstīt savu atbildības sajūtu. Man kā koučam klienti ar augstu atbildības sajūtu ir kā saldais ēdiens, jo viņi saprot, ka viņu laime ir atkarīga no viņiem pašiem un viņi ir gatavi to ieraudzīt un rīkoties lietas labā. Īstenībā, lai saruna ar kouču būtu pilnvērtīga un iedarbīga, klienta atbildības sajūta ir nepieciešama. Ir jāuzņemas atbildība par to, kā tu jūties un kas ar tevi notiek, vai drīzāk: kā tu skaties uz to, kas notiek. Jo to, kas notiek, tu bieži vien kontrolēt nevari, bet tu noteikti vari kontrolēt savu attieksmi pret to, kas notiek. Vienmēr ir izvēle - upura loma vai mācība, "Nabaga es" vai "Ko es no šī varu mācīties?" Upura lomā atbildības sajūta ir tuvu nullei, bet, ja izvēlies saskatīt mācību, tad tu esi uzrāpusies atbildības sajūtas virsotnē. Kā mēs varam celt šo atbildības sajūtu, lai mainītu dzīvi uz labāku un koncentrētos uz tām lietām, kuras ir mūsu kontr...

JAUTĀJUMI, KURUS UZDOT SEV.

Jautājumi, kurus uzdodam sev, ir ļoti spēcīgs instruments, ar kuru var izzināt sevi. Man kouča darbā tā ir viena no svarīgām kompetencēm - spēcīgu jautājumu uzdošana. Mēs dienas laikā uzdodam sev ļoti daudz jautājumu, bet koučingā ir spēcīgi, atveroši jautājumi. Jautājumi, kuri liek iekustināt smadzenes vēl nebijušā veidā, jautājumi, kuri var mainīt dzīvi.  Kāpēc jautājumu uzdošana ir tik svarīga?  Klauvējiet un jums taps atvērts, jautājiet un jums tiks atbildēts . Jā, varbūt izklausās kā no Bībeles, bet tur ir sava patiesība.  Neirozinātne saka, ka tavas smadzenes jautājumu uzdošanu uztver kā uzdevumu.  Piemēram, pajautā sev tagad: "Ko es ēdīšu pusdienās?" Par ko tu sāki domāt? Ka tik ne par to, ko tu ēdīsi? Vienkāršs piemērs, bet ideāls, lai  tev parādītu, kā darbojas smadzenes. Tev nevajadzēja uzstādīt mērķi, lai sāktu domāt par to, ko tu ēdīsi. Tavas smadzenes jautājumu automātiskti uztvēra kā uzdevumu un nofokusēja tavu uzmanību un domas uz...

VECĀ, LABĀ UPURA LOMA

Kāpēc tieši šī loma būs mūsu vakara zvaigzne? Jo daudzas no mums to ļoti labi pazīst un spēlē ik dienas. Kāda vairāk, kāda mazāk, kāda apzināti, kāda ne. Kāpēc tik daudzām no mums šī upura loma liekas tik salda? Ko mēs iegūstam atrodoties tajā? Kā mēs jūtamies, kad dabūjam, ko vēlamies, caur sevis žēlošanu un citu vainošanu? Jā, es zinu, pēdējais jautājums tāds paskarbs, bet, dāmas, labāk runāsim atklāti, bez visādām tur cukurošanām un ķirsīšiem, jo esam tik ļoti pieradušas sev melot, ka vairs nezinām, kādas mēs īsti esam. Ja izvēlamies būt upura lomā, un, jā, tā ir izvēle, tad būsim pret sevi atklātas un atzīsim to. Es nekādā ziņā nevēlos pārmest cilvēkiem, kuri izvēlas būt upuri patiesu vai izdomātu stāstu dēļ, tikai vēlos padalīties ar dažām atziņām, kuras, iespējams, palīdzētu uz šo lomu paskatīties no citas puses. Pastāstīšu jums par dažiem slazdiem, kuros iekrītam, tēlojot upuri, un jūs katra pati varēsit izsecināt, cik daudz skatuves laiku šai lomai dot.  ...