Vai tu esi kādreiz apstājies un aizdomājies, vai dzīve, kuru tu dzīvo, ir tava? Vai mērķi, kuriem tu seko, ir tavi? Varbūt uz pirmo sitienu tev varētu likties, ka jā, jūties tīri apmierināts ar to, kur esi, un, iespējams, ka tā arī ir, bet, iespējams, ka apzināti vai nē visu šo laiku esi dzīvojis "nevainīgos" melos. Jo, ja tu neesi sev ļāvis kaut uz mirklīti apstāties un aizdomāties, ko vispār tu gribi, kādi mērķi liek tavām acīm iedegties, tad noteikti šo tukšumu tavā vietā ir aizpildījis kāds cits. Kāds labu domājošs cilvēks, kurš vienmēr zina, kā būs labāk. Un, ja tu pats nezini, kā būs labāk, tad laikam jau viņam ir taisnība. Un tā tu dzīvojies pa to dzīvi – it kā dzīvs, bet tai pat laikā pa pusei miris.
Tu neesi vienīgais. Bieži vien mērķi, uz kuriem tiecamies, nav mūsu izvēlēti. Tos mūsu vietā izvēlējās sabiedrība un ģimene. Tev būs iet skolā un tad augstskolā, jo tā dara visi normāli cilvēki. Tev būs precēties un dzemdēt bērnus, jo tas ir tavs pienākums pret sabiedrību un ģimeni, kurus vienmēr tik ļoti uztrauc šis jautājums: "Nu, kad beidzot tu precēsies? Kur ir tie mūsu mazbērni?" Tev būs strādāt ofisā no deviņiem līdz pieciem, jo tas ir stabils darbs ar stabiliem ienākumiem un tāds tu mums patīc. Tāds tu maksā nodokļus. Mums patīk, ka netiek uzdoti lieki jautājumi, ka tu nemēģini izcelties, ka tu esi pazemīgs un nelūdz daudz.
Mums patīk, ka piekrīti un pakļaujies, jo tā ir vieglāk. Vieglāk kontrolēt un valdīt.
Un tā mēs uzstādām tos cēlos un vienreizējos mērķus, kāpjam kalnos, lai pēc tam, esot tajā kalna virsotnē, apjēgtos, ka nemaz nejūtamies savādāk. Un tad paliek tā neomulīgi, pat mazliet bēdīgi. Mēs nesaprotam, kur tad ir tā laime, ko gaidījām? Un tad mēs pieļaujam lielāko kļūdu un nospriežam: "Laikam tā laime nav priekš manis. Laikam tas tikai tāds filmas scenārijs vien ir. Bet es varu mēģināt izlikties. Smaidīt es māku, pieklājīgas sarunas vest arī. Viņiem nemaz nav jāzina. Viņiem nav jāzina, ka īstenībā, klusībā esmu nelaimīgs un neapmierināts. Jo kamgan tas rūp? Visi ir tik ļoti aizņemti ar savām lietām – labāk paklusēšu."
Tu turpini eksistēt. Dzīvibas līnija minimāli mētājas augšā lejā, tālu neatvirzoties no horizontālās līnijas, tāpēc - jā, dzīvs tu esi, noteikti. Un tev viss ir normāli, vismaz tā tu esi atbildējis līdz šim un tev tas vienmēr ir darbojies. Tev viss ir normāli un citus šāda atbilde ļoti apmierina, jo tad viņi var pēc iespējas ātrāk sākt runāt par sevi. Viņi taču ir svarīgāki, vai ne? Un tu kā pieklājīgs pilsonis un ģimenes loceklis izrādi cieņu, tu paklusē un klausies. Klausies vai izliecies, ka to dari, tas jau ir cits jautājums. Parasti galvenais, lai izskatās tā, ka visu tu saproti. Jo tā taču ir, vai ne? Svarīgi, lai tā tava dzīve tāda sakārtota izskatās, lai tie pārējie var uzsist pa plecu un pateikt: "Malacis". Kam kāda daļa, kā ir īstenībā. To tu vari pie sevis paturēt.
Vai tā tu biji iedomājies savu dzīvi? Piedzimi, kaut ko padarīji, mazliet pasmējies, mazliet paraudāji, kaut ko nopelnīji, kaut ko pamīlēji, kaut ko padusmojies un tad pienāk tā diena, kad elpa apstājas. Un tad ir viss. Vilciens ir aizbraucis, ceļš ir noiets un neko vairs ne pieliksi, ne atņemsi. Un atkal tā mazliet bēdīgi paliek, bet ko nu tur vairs - ieelpo, izelpo un ej projām.
Es vēlos, lai tu saprastu, ka tie cilvēki, kas ir laimīgi un dzīvo pēc savām vērtībām nav kaut kādi izredzētie, viņi vienkārši ir sapratuši, ka laime nav meklējama ārpusē. Viņi zina: “Man ir jādara tas, ko es patiesi vēlos, nevis tas, kas citiem liekas prestižs un pieņemams." Es nesaku, ka viņiem tas nāca viegli, bet viņi saprata, ka konformisms nedarbojas. Viņi bija gatavi riskēt attiecībās, gatavi pateikt "Nē", gatavi pastāstīt, kā viņi patiesi jūtas.
Taviem mērķiem tevi ir jāuzkurina. Ja tavi mērķi tev neliek lekt ārā no gultas un neizraisa vēlmi nenogurstoši darboties, tad ļoti iespējams, tie nav tavi mērķi. Lao Dzi ir teicis: “Uztraucoties par to, ko citi par tevi padomās, tu vienmēr būsi viņu ieslodzījumā”.
No kura tu gaidi to aplicinājumu? No kura tu gaidi to "Es lepojos ar tevi"? Pajautā sev "Vai šie daži vārdi ir tās maksas vērti?" Vērti, lai dzivotu dzīvi, kas nav tava? Vērti, lai dzītos pēc mērķiem, kas knapi uztur to dzīvības līniju eksistences stāvoklī?
Uzzini, ko gribi tu. Tieši tu. Beidz gaidīt, beidz gausties, beidz čīkstēt un pārmest. Neviens tev neko nav parādā un arī tev nav jāskraida apkārt un jātēlo glābējs. Tici man, pasaule bez tevis nesabruks. Tu neesi tik īpašs un arī citi tādi nav. Mēs esam parasti cilvēki. Mēs esam dvēseles un tāpēc mūs nevar sarindot pēc vērtības. Saproti, ko tu gribi un sāc beidzot iet. Jo, tici man, laime nav domāta tikai izredzētajiem, tā ir domāta mums visiem, bet tik lielā mērā, cik mēs atļausim tai ienākt.
Comments
Post a Comment