3 ATZIŅAS, KURAS CEĻ TAVU ATBILDĪBAS SAJŪTU

Ja tu vēlies dzīvot laimīgu un mierpilnu dzīvi, es uzskatu, ka ir nepieciešams attīstīt savu atbildības sajūtu. Man kā koučam klienti ar augstu atbildības sajūtu ir kā saldais ēdiens, jo viņi saprot, ka viņu laime ir atkarīga no viņiem pašiem un viņi ir gatavi to ieraudzīt un rīkoties lietas labā. Īstenībā, lai saruna ar kouču būtu pilnvērtīga un iedarbīga, klienta atbildības sajūta ir nepieciešama. Ir jāuzņemas atbildība par to, kā tu jūties un kas ar tevi notiek, vai drīzāk: kā tu skaties uz to, kas notiek. Jo to, kas notiek, tu bieži vien kontrolēt nevari, bet tu noteikti vari kontrolēt savu attieksmi pret to, kas notiek. Vienmēr ir izvēle - upura loma vai mācība, "Nabaga es" vai "Ko es no šī varu mācīties?" Upura lomā atbildības sajūta ir tuvu nullei, bet, ja izvēlies saskatīt mācību, tad tu esi uzrāpusies atbildības sajūtas virsotnē.

Kā mēs varam celt šo atbildības sajūtu, lai mainītu dzīvi uz labāku un koncentrētos uz tām lietām, kuras ir mūsu kontroles zonā? Padalīšos ar trīs atziņām, kuras palīdz man atgādināt, ka mana laime ir mans roku darbs. 

1. Neviens nevar tevi sāpināt, to vari izdarīt tikai tu. Šeit runa protams ir par emocionālu sāpināšanu, jo fiziski to mierīgi var izdarīt kāds cits. Emocionāli cits tevi var sāpināt tikai tad, ja tu to ļauj. Ja tu apzināti vai neapzināti pieņem,  ka tā ir patiesība. Ja tev kāds pārmet, ka esi nevērīga māte vai slikta darbiniece, tevi tas var sāpināt tikai tad, ja pati arī tā uzskati, pat ja apziņas līmenī centies sev iestāstīt: "Es taču esmu laba māte", "Darbā man viss labi izdodas". Tu vari šos sāpinājumus vērst par labu, jo tie tev parāda, kas notiek sirds dziļumos. Tu vari tos izmantot, lai izpētītu savu pašvērtējumu un saprastu, kāpēc dažas lietas sanāk uztver ļoti personiski. Kāpēc tevi sāpināja piezīme par nevērīgu/sliktu māti? Kāpēc tu tici, ka tu tāda esi? No kurienes nāk šis pieņēmums? Iemācies aizrakties līdz saknei, jo dažādas afirmācijas un citas pozitīvās prakses ir labas, bet ja sirdī pati sev pārmet un jūties nepietiekami laba, ārējie faktori lielas pārmaiņas nenesīs. Pastāv pat iespēja, ka vēl vairāk sakaitināsies, ka dari taču visu pēc grāmatas, bet nesanāk, kā vajag.

Lai skaidrāk ilustrētu šo piemēru, ka tevi var sāpināt tikai tad, ja tu tam tici, paskatīsimies uz pretēju piemēru - tevi nevar sāpināt tad, ja tu tam netici. Ja ņemam šo pašu piemēru par māti un tevi kāds nosauc par nevērīgu māti, bet tev nemaz nav bērnu, kā tu justos? Pirmkārt, saprotu, ka šis piemērs ir neloģisks, otrkārt - tev būtu vienalga, ko šis cilvēks domā, jo viņa domām nav nekāda sakara ar realitāti. Šis ir tāds drastisks piemērs, bet tomēr labi ataino to, ka mums vienmēr ir izvēle, kā uztvert to, ko saka apkārtējie. Tev viens cilvēks var pateikt, ka labi izskaties un tu notici, otrs var nomurmināt, ka kaut kas nav labi un tu atkal notici. Kā tas notiek? Tu piekrīti, ka tu labi izskaties, bet tev nav 100% pārliecība par sevi, tāpēc arī otrs komentārs tevi aizskar, jo, neskatoties uz to, ka tu sevi kop un pucē, sirdī vēl nav tās pilnīgās pieņemšanas un mīlestības pret sevi. Abi komentāri savā ziņā ir vērtīgi. Pirmais ir patīkams, otrais - ļauj tev papētīt sevi un izzināt, kāpēc tas tevi aizskāra. 

2. Svarīgākais, kam būtu jāpievērš uzmanība, ir mūsu domas.Ja runājam par atbildības sajūtas celšanu, tad uzmanības pievēršana mūsu domām ir topa augšgalā. Es ticu, ka nav nekas svarīgāks, kā apzināties, ko tu domā, jo no tā izriet viss. No tavām domām izriet tas, kā tu jūties, kā tu rīkosies un kāds būs gala rezultāts. No tavām domām izriet tas, kā tu izturēsies pret sevi un pārējiem, tāpēc tas ir svarīgākais un noteicošākais faktors laimīgai un mierpilnai dzīvei. 

Kad mūs kaut kas neapmierina, tad bieži vien mēs vēršamies pie apkārt esošajiem cilvēkiem: "Es jūtos slikti, jo... bērni izdarīja to, vīrs izdarīja ne tā, draudzene kaut ko aizmirsa, darbā nenovērtēja, alga maza, ceļi slikti, cenas augstas, valdība mantkārīga, ir par aukstu, ir par karstu, esmu par resnu, mati ne tādi kā vajag un vispār, ja man būtu tas, tas un tas, būtu daudz labāk." Izklausās pazīstami? Man jā, jo, kad nevaktēju savas domas, tad tas ir tas virziens, kurā tām patīk peldēt - dubļains strautiņš, bet jau tik zināms, ka labāk neko nemainīt. 

Kāpēc tad ir labāk pievērst uzmanību savām domām nevis apkārtējiem? Jo apkārtējos mēs mainīt nevaram. Ok, varbūt kādā piespiedu kārtā viņi darīs to, ko vēlamies, bet laimīgs nebūs ne viens, ne otrs. Tāpēc ir labāk pievērst uzmanību tam, ko tu patiešām vari mainīt - savas domas. Un, ja no domām izriet tas, kā izskatīsies tava pasaule, vai nebūtu tikai loģiski tām arī veltīt savu uzmanību un enerģiju? Arī apstākļus var mainīt - sportot, lai iegūtu trenētāku ķermeni, nopirkt ērtāku mašīnu, jo tā pašai ir patīkamām pārvietoties, sakārtot māju, lai ir omulīgāk, tas viss ir ok. Ko es mēģinu pateikt? Ka visas ārējās lietas mainīt var, bet nevajag gaidīt, ka tās tev sniegs miera un laimes sajūtu. Jācenšas būt neatkarīgai no trenēta ķermeņa, lai justos skaisti un sievišķigi, būt neatkarīgai no kolēģu uzslavām, lai justos novērtēta, būt neatkarīgai no sakārtotās mājas, lai justu mieru. Tāda, pēc manām domām, izskatās pilnīga atbildības uzņemšanās.

3. Nekas ārpus tevis nevar tev iedot to, ko vēlies.Pirmajā punktā es minēju to, ka neviens tevi nevar sapināt, ja tu to neļauj. Tāpat ir arī ar pozitīvajām lietām - neviens un nekas tevi nevar padarīt laimīgu, kā vienīgi tu pati. Šeit daudzas varbūt nepiekritīs, bet ļauj tai domai papeldētiestavā apziņā. Zinu, ka tev liekas, ka tava ģimene, karjera, māja, nauda nes to laimes sajūtu, bet tā nav. Tikai tu ar savām domām nosaki, kā tu vēlies justies. 

Piemēram, tu esi nodzīvojusi ar savu vīru jau kādu laiciņu un attiecības ir palikušas, īsi sakot, vienveidīgas. No sākuma viņš tevi darīja laimīgu, bet tagad viņam tik labi vairs nesanāk. Vīrs pats par sevi gan jau pārāk mainījies nav. Kas tad ir mainījies? Tavas domas par tavu vīru. No sākuma tu izvēlējies koncentrēties tikai uz labo. Tikko sākuši dzīvot kopā, viss tik romantiski, ka neļauj pamanīt kaut ko nepatīkamu. Bet tas nepatīkamais jau visu laiku tur ir bijis, vienkārši tu, kad esi iemīlējusies, meklē pierādījumus, kas apliecina, ka tava izvēle ir pareizā. 

Tā kā tu neesi iemācījusies to, ka tava laime izriet no tavām domām un ka tavs uzdevums ir kultivēt šo laimes sajūtu, tu sāc pārmest savam vīram. Tu sāc koncentrēties uz lietām, ko viņš dara nepareizi. Ir lietas, kuras viņš dara pareizi, bet tu tām nepievērs uzmanību, jo tagad tu meklē pierādījumus, kas apliecina, ka tavs vīrs vairs nav tik foršs kā agrāk. 

Ja, piemēram, tu zini, ka tavas domas veido to, kā tu jūties, tu turpini attīstīt veselīgas attiecības. Tu negaidi, ka tava vīra pienākums ir darīt visu, tu saproti, ka arī viņš ir cilvēks, un, jā, dažreiz tevi kaut kas nokaitina, bet tu tam nepievērs daudz uzmanības. Ta kā tu esi noņēmusi no viņa pleciem šo neiespējamo slogu, padarīt tevi laimīgu, attiecības ir daudz brīvākas un vieglākas, jo tu apzinies, ka, mīlot sevi un uzņemoties atbildību par savu laimi, tu to māci arī viņam un visiem pārējiem. Tādās attiecībās abi var brīvi uzelpot, jo ir dota vieta būt pašiem sev, un tā ir lieliska dāvana, ko varam sniegt savai otrai pusītei, saviem bērniem un vispār cilvēkiem, ar kuriem tiekamies ikdienā - ļaut būt pašiem. 

Šī, protams, ir tāda mūžīgā prakse, bet tikai tāpēc, ka tai nav gala, nenozīmē, ka to nevajadzētu praktizēt. Mana dzīve ir ļoti mainījusies, kopš mazāk esmu upuris un vairāk atbildīgs cilvēks. Varbūt ne katra vēl ir gatava uzņemties šo atbildības sajūtu, bet iesaku tikai pamēģināt kā rotaļu - ja nepatiks, varēsi atgriezties savā ierastajā lomā. Lai kādu izvēli tu veikstu, vienmēr atceries, ar tevi viss ir ok.

Tava laime tavās rokās!

Ar mīlestību,Mamma Koučs