KĀPĒC JĀUZSTĀDA MĒRĶI?

Mērķi. Kas tie tādi ir un kapēc svarīgi tos uzstādīt? Manā uztverē, mērķis, ir kā sapnis par nākotni, kāds reālāks, kāds, vēl pavisam nesaredzams. Bet mērķi ir vajadzīgi, jo dod mūsu dzīvei virzienu. Ja tev nav mērķu un tu īsti nezini, ko gribi, tad tu dzīvo tādā kā nejaušībā. Tu paļaujies uz dzīvi un apkārtējiem cilvēkiem, lai tevi nes. Nes kur nu katram pagadās. Bet vai tā ir kvalitatīva un laimīga dzīve? 

Tāpēc ir svarīgi iemācīties pašām uzstādīt mērķus. Varbūt dažām no jums šis vārds, mērķis, asociējas  ar karjeru un biznesu, kur mērķis ir - nopelnīt naudu, iegūt vairāk patērētāju, uzlabot produktu vai pakalpojumu utt. Jā, biznesā, mērķu uzstādīšana, ir ļoti precīzs un detalizēts process, bet, arī parastajā dzīvē, māmiņu dzīvē, mums ir vajadzīgi mērķi. Mums ir jāzin, kas mēs esam bez bērniem un vīra. Jāzin, ko gribam tieši mēs, personiski. Savādāk, dzīvojot upures lomā "Viss tikai bērniem", bērni pēc tam būs vainīgi, ka tu nedarīji, to kas tev pašai bija svarīgi.

Istenībā, bez mērķiem nemaz nevar. Mūsu smadzenēm ir vajadzīgs mērķis, lai tās zinātu, kur doties.  Smadzenēm vienmēr ir vajadzīgs virziens. Tāpēc, ja nebūs sava mērķa, smadzenes, neaizdomājoties, atradīs tuvāk pieejamo, varbūt vecāku izvēlēto vai arī sabiedrības uzlikto. Uzstādot mērķus pašai, tu ielūkojies nākotnē, un tev rodas iespēja to mazliet paredzēt. Protams, tu ne vienmēr vari iespaidot rezulātu uz visiem 100, bet, zinot, ko tu dari un kapēc, tas cipars tev būs lielāks, nekā vienkārši ļaujoties plūsmai. Uzstādi mērķi, katru dienu strādā tā virzienā un tad ļaujies plūsmai. Jo plūsma, pati par sevi, nav slikta. Tev nav precīzi jāzin, kā tavi sapņi piepildīsies, tev jamāk arī atlaist un ļauties, bet tikai pēc tam, kad tu esi izdarījusi savu darbu. Esi nogājusi savu ceļa posmu. Tikai tad dzīve panāks pretīm. Tavs uzdevums ir ticēt sev un darboties izvēlētajā virzienā, katru mīļu dienu.

Viens svarīgs faktors, ko vēlos izcelt - mērķi, ir jāuzstāda un jāvirzās uz tiem, ar pietiekamības sajūtu. Ko es ar to domāju? Ja tavs mērķis ir "Es gribu, lai bērni ātrāk izaug, jo tad varēšu vairāk laika veltīt sev" nenāk no pietiekamības sajūtas. Tu gaidi, ka tas mērķis tevi piepildīs, mērķis - padarīs laimīgu.  Sasniedzot to mērķi, tu, maģiski, sevi vairāk iemīlēsi un sāksi rūpēties par sevi. Tu iekrīti ilūziju slazdā un atliec savu, laimes un miera sajūtu, uz kādu nekonkrētu nākotnes periodu. Tu jūties bezspēcīga, jo uzliec atbildību, par savu laimi, uz apstākļiem, nevis uzņemies to, vērojot, kas notiek tavā galvā.

"Es gribu vairāk laika veltīt sev, jo mīlu sevi un mana pašsajūta man ir svarīga", ir ekoloģisks mērķis. Tu jau sevi mīli un rūpējies par sevi, bet vēlies ieplānot, laiku sev, efektīvāk. Es ceru, ka jūs saprotat to atšķirību, jo tā ir ļoti būtiska. Gribēt vairāk naudu, jo tā atrisinās visas problēmas, ir pavisam savādāk, nekā, gribēt vairāk naudu, jo varēs izmēģināt visādas foršas lietiņas, ceļojumus uc. Abos gadījumos, mērķis ir "gribu vairāk naudu", bet, pirmajā, tu gaidi, ka nauda būs kā brīnulīdzeklis tavām problēmām, otrajā - nauda pievienos iespējas un kvalitāti, tavai, tā jau, piepildītajai dzīvei. Jo atceries, piepildījuma sajūta nenāk no apstākļu maiņas, bet... Tu jau zini :). Piepildījuma sajūta nāk no tavām domām.

Zinot to, vēlos tev uzdot dažus jautājumus. Vai tu sapņo? Kādu tu vēlētos redzēt savu nākotni? Kā izskatās tava dzīve pēc gada, pieciem, desmit? Ko tu tur redzi, dzirdi, sajūti? Ko tu domā, kad tavi mērķi jau ir piepildījušies? Kā tu jūties? Paspēlējies ar šiem jautājumiem, ļaujoties, savu fantāziju, ceļojumam. Šeit nav pareizās vai nepareizās atbildes. Mūsu iztēlē viss ir iespājams, nu tad arī izbaudam to. Nevari pagaidām atļauties aizbraukt uz savu mīļāko valsti, aizbrauc uz turieni, savās domās. Tici man, ja tiešām ļaujies un atbrīvojies, sajūtas ir tik pat reālas, kā īstā ceļojumā. 

Ja tev nav plāna un nav zināms virziens, pastāv daudz lielāka iespēja, ka tu reaģēsi uz visu, kas tev notiek apkārt. Tevi varēs paraut katrs, kuram tu būsi vajadzīga, vai arī tā patās, jo tev tač tik un tā nav ko darīt. Es tev ieteiktu uzdot sev šos jautājumus, kuri varētu palīdzēt sākt ieraudzīt to ceļu, vismaz   pirmos metrus. Mums nav jāredz visa bilde, jo, kad mums šķiet, ka visam ir jābūt zināmam un tā nav, tad rodas stress un tu secini, "Labāk bez tiem mērķiem. It kā zinu, ko es gribu bet tā neziņa, kā to dabūt rada pārāk lielu neērtības sajūtu". Un tā tu visam šim, mērķu nospraušanas procesam, atmet ar roku. 

Tātad pasapņojam, papētam mūsu mērķu ekoloģiju, kāpēc mēs to gribam, un tad pierakstam tos. Nezinu kapēc, bet mērķu pierakstīšanā ir kaut kāds spēks. Kad mēs no savas galvas to izliekas uz papīra, tā liekas, ka jau esam pavirzījušās tuvāk. Bet šoreiz nevis "Kā uzstādīt mērķus?" bet "Kāpēc?"Atceries, ka mērķa jēga nav sasniegtais gala rezultāts, bet gan tas, par ko tu kļūsti, sniedzoties pakaļ tam mērķim. Vērtīgais ir tas, ko tu iemācies, kam tu tiec pāri un kā tava dzīve pamainās iekšēji. Tāpēc vien, mērķu uzstādīšana ir svarīga, lai mēs tiektos un kļūtu, par sevis labākajām versijām, ejot to ceļu ar, mīlestības un pieņemšanas pilnu attieksmi, pret sevi un apkārtējiem.

Labāko vēlot,

Mamma Koučš