Esmu šeit jau 28 gadus. Jūtu, ka pa šiem gadiem daudz ko esmu paveikusi, daudz redzējusi un iemācījusies, bet taj pat laikā, liekas, ka dzīve ir tikai sākusies. Vēl tik daudz vietas uz kurām aizbraukt un pabaudīt šīs pasaules brīnumus, daudzas lietas ko pamēģināt, daudzi cilvēki ko iepazīt. Vēl tik daudz kas priekšā. Vismaz es tā gribētu.
Neskatoties uz to, ka pagātne ir bijusi pilna ar piedzīvojumiem un nākotnē jau kaudze ar plāniem viss kas ir svarīgs var atrasties tikai šinī mirklī. Tikai šodien un tagad es varu izbaudīt savu dzīvi, izjūtot mieru un apmierinājumu par to kur es atrodos. Es jau pamazāk sāku ticēt tam, ka laime nav meklējama apstākļos, lietās un pat ne citos cilvēkos. Par savu lami un savu mieru esmu atbildīga tikai es pati. Cik patiesi skaista un brīvību raisoša ideja! Es pati esmu savas laimes kalēja.
Ir mikļi, kad gribās viss kaut ko un liekas, ka to dabūjot nu noteikti būs foršāk. Kā var nebūt foršāk braukt jaunā, tīrā Mersītī nekā kādā netīrā Flinstona mašīnā, kurā kuru katru brīdi vajadzēs pašam sākt skriet? Kā var nebūt foršāk atpūsties kad māja ir tīra un uz galda stāv svaigs puķu pušķis, nekā pilnīgā bardakā kuru, visas dienas garumā, cītīgi veidoja tavs mazais saules stariņš? Ak tas mazais, mīļais. Bet tie visi tik un tā ir apstākļi un viņi visi, gribi vai negribi, ir neitrāli.
Ja tu labrātāk izvēlies vienu pāri otram tad tu ļaujies apstākļu kontrolei. Es nezinu vai tas ir pareizi vai ne. Ko es zinu ir tas, ka es noteikti ļaujos apstākļu kontrolei. Man patīk skaistas lietas, kārtība. Es iegūstu daudz baudas caur visiem saviem sensorajiem kanāliem. Es noteikti tiecos uz skaistu, lielu māju, savu balto Mersīti, un vīrs smiesies, savu pirmo Chanel somiņu. Es to visu gribu un man nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu par to.
Bet ir viena lieta ko es esmu sākusi piefiksēt. Viens, ir gribēt, otrs - vai vajag? Un es sapratu, es to visu gribu, skaistumu, kārtību, 30 pārus ar kurpēm un dimanta gredzenus bet man to nevajag. Man to nevajag, lai es justos laimīga, piepildīta un gandarīta. Tās lietas nekādā ziņā man to nevarēs sniegt. Vai es būšu ļoti priecīga savā baltajā Mersītī? Jā, notiekti bet es gribu mācīties būt neatkarīga no materiālām lietām. Lai viņas paliek par tādām vēlmēm kas piepildās bet ne par lietām kuras man vajag, lai piepildītu sevi.
Šis mirklis tad arī ir tas kurā dzīvoju un veidoju. Nav ko gaidīt kaut kādu ideālo sevis versiju kurai viss sanāks kā pa sviestu, kura visu māk un kuru visi mīlēs. Nu tā, ka visi mīlēs, tā nekad nebūs un priekš kam? Priekš kam mums vajag, lai visi mūs pieņem? Ko tas mums dos? Bet bieži vien tas attur mūs no veidošanas, jo veidojot var kļūdīties un kļūdoties kāds var pasmieties, un tas var būt nepatīkami vai pat sāpīgi. Bet es uzskatu, ka jāizvēlās tas savs ceļš un jābrien pa to taciņu tapēc ka tu savādāk nemaz nevari. Nu tad es brienu, es rakstu, daudz kļūdas un vārdu krājums arī ne tas poētiskākais bet es tam neļauju sevi apstādināt. Ja kāds pārmetīs, lai tad iemāca kā labāk. Es tikai priecāšos.
Viens ir gribēt, otrs - vai vajag? Rakstīt un dalīties ar jums ir mana vajadzība. Man ir svarīgi parādīt jums iespēju, ka var dzīvot laimīgu un mierīgu dzīvi neatkarīgi no trakajiem apstākļiem. Laimīga un mierīga dzīve nekādā ziņā nenozīmē visu laiku būt pozitīvai un ar smaidu. Tas nav dabiski un tas nav tas ko es mācu. Es mācu būt mirklī, būt mierā ar sevīm un saviem apstākļiem, ar pozītīvo un negatīvo. Es neesmu ne māsters, ne sensejs, ne budistu mūks bet tas nenozīmē ka man ko dot.
Kādam noteikti vajag tieši to ko es varu dot. Nu tad es dodu, jo es savādāk nevaru. Es gribu būt piemērs tam kas man ir svarīgi, lai maniem vārdiem ir svars. Ikdienā es sekoju līdzi tam kā es domāju un uzvedos. Sekoju ar ieinteresētību sevi izzināt, lai attīstītu gan sevi, gan varētu padalīties pieredzē ar pārējiem. Māja vakarā var palikt nekārtīga bet prāts, tur es vienmēr cenšos pieturēties pie tīrām istabām. Noderīgās domas saliktas pa plauktiņiem, negatīvās, kritizējošās - tām es vienmēr turu durvis vaļā, lai tik nāk bet tik pat ātri var iet projām.
Kāds ir tavs stāsts ar ko tu vēlētos padalīties?
Šis mirklis tad arī ir tas kurā dzīvoju un veidoju. Nav ko gaidīt kaut kādu ideālo sevis versiju kurai viss sanāks kā pa sviestu, kura visu māk un kuru visi mīlēs. Nu tā, ka visi mīlēs, tā nekad nebūs un priekš kam? Priekš kam mums vajag, lai visi mūs pieņem? Ko tas mums dos? Bet bieži vien tas attur mūs no veidošanas, jo veidojot var kļūdīties un kļūdoties kāds var pasmieties, un tas var būt nepatīkami vai pat sāpīgi. Bet es uzskatu, ka jāizvēlās tas savs ceļš un jābrien pa to taciņu tapēc ka tu savādāk nemaz nevari. Nu tad es brienu, es rakstu, daudz kļūdas un vārdu krājums arī ne tas poētiskākais bet es tam neļauju sevi apstādināt. Ja kāds pārmetīs, lai tad iemāca kā labāk. Es tikai priecāšos.
Viens ir gribēt, otrs - vai vajag? Rakstīt un dalīties ar jums ir mana vajadzība. Man ir svarīgi parādīt jums iespēju, ka var dzīvot laimīgu un mierīgu dzīvi neatkarīgi no trakajiem apstākļiem. Laimīga un mierīga dzīve nekādā ziņā nenozīmē visu laiku būt pozitīvai un ar smaidu. Tas nav dabiski un tas nav tas ko es mācu. Es mācu būt mirklī, būt mierā ar sevīm un saviem apstākļiem, ar pozītīvo un negatīvo. Es neesmu ne māsters, ne sensejs, ne budistu mūks bet tas nenozīmē ka man ko dot.
Kādam noteikti vajag tieši to ko es varu dot. Nu tad es dodu, jo es savādāk nevaru. Es gribu būt piemērs tam kas man ir svarīgi, lai maniem vārdiem ir svars. Ikdienā es sekoju līdzi tam kā es domāju un uzvedos. Sekoju ar ieinteresētību sevi izzināt, lai attīstītu gan sevi, gan varētu padalīties pieredzē ar pārējiem. Māja vakarā var palikt nekārtīga bet prāts, tur es vienmēr cenšos pieturēties pie tīrām istabām. Noderīgās domas saliktas pa plauktiņiem, negatīvās, kritizējošās - tām es vienmēr turu durvis vaļā, lai tik nāk bet tik pat ātri var iet projām.
Kāds ir tavs stāsts ar ko tu vēlētos padalīties?
Comments
Post a Comment