Apstākļi Un Domas

Vakar sēdēju un domāju kā lai pasniedz šo blogu. Ar ko sākt, tā lai jums ir ērti un patīkami lasīt? Man ir svarīgi, lai informācija ko es rakstu būtu viegli uztverama. Vakar man bija koučsesija un tajā vēlējos noskaidrot savas prioritātes. Ta kā esot mātei, laiks priekš sevis ir ierobežots, tad sapartu, ka ir ļoti svarīgi, to laiku kas man ir priekš sevis, jau ieplānot laikus. Viena darbība kura bija manās prioritātēs ir rakstīšana. Rakstīšana šajā blogā. Un tā es esmu ieplānojusi, kamēr meitiņa guļ diendusu, pirms sākt kārtot māju un vēl kādi tik darbi mums mammām nesakrājās, es parakstīšu 15 minūtes. Nav nekas daudz bet tā ir kustība uz priekšu, un katru dienu sperot soļus sev tīkamā virzienā es progresēju. Bet tagad par šis dienas tēmu, kā mūsu apstākļi ir atšķirīgi no tā, kas notiek mūsu galvās.

Lai saprastu kā apstākļi atšķiras no domām, vispirms papētīsim tos atsevišķi. Sāksim ar apstākļiem. Kas tie tādi ir? Pirmkārt, ir ļoti svarīgi saprast, ka APSTĀKĻUS MĒS KONTROLĒT NEVARAM. Tie ir dzīves fakti par kuriem visi var piekrist. Visi varam piekrist kas ir koks, kas ir cilvēks, kas ir suns un kas ir mašīna. Fakti, paši par sevi ir neitrāli, tātad apstākļi ir neitrāli. Es iedomājos, ka ne katra to ir gatava dzirdēt bet tā vienkārši ir. Piemēram tu vari teikt :"Bet mans bērns mani padara laimīgu" vai "Mans bērns mani dažreiz riktīgi sakaitina un tie nav neitrāli apstākļi. Tie noteikti ir negatīvi". 

Ir ļoti daudz tādu dzīves apstākļu kurus mums ir grūti pieņemt kā neitrālus, it īpaši ja tie ir saistīti ar ģimeni. Tādi apstākļi dažreiz māk uzspiest tās dziļās pogas kuras mums nepatīk rādīt apkārtējiem. Pogas, no kurām ir kauns un kuras ir grūtāk pieņemt bet tas tik un tā nemaina to, ka apstākļi ir neitrāli. Tavs bērns varbūt sakaitināja tevi bet tavs vīrs to redzēja savādāk un pieņem, ka tu par asu noreaģēji. Tātad, ja viedokļi ir dažādi tad tie jau vairs nav par apstākļiem kā tādiem bet mūsu interpretāciju par tiem. Vai jūs sekojat man līdzi?

Tikko mēs pieliekam klāt kādu sajūtu vai raksturojošu vārdu faktiem, tie pārvēršās par domām. Fakti pārvēršās par mūsu interpretāciju. Fakts "Man ir bērns", doma "Mans bērns ir visforšākais". Bieži varbūt viņš ir visforšākais bet kā tad ar gadījumiem kad viņš tāds nav? Ko es ar to visu gribu teikt? Ar šiem vienkāršajiem piemēriem es gribu jums parādīt, ka tas, kā tu jūties par sevi, par saviem bērniem, par savu dzīvi nav atkarīgs no apstākļiem bet no tā, KĀ TU UZ TIEM SKATIES. Ja tavs bērns tevi aizkaitināja, tas nebija tavs bērns, kas lika tev tā justies bet gan tavas domas par tavu bērnu vai konkrēto situāciju. 

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viss kas notiek tavā dzīvē ir atkarīgs no tavu domu kvalitātes. APSTĀKĻUS MĒS KONTROLĒT NEVARAM bet mēs varam kontrolēt, kā mēs izvēlamies uz tiem skatīties. Mēs varam izvēlēties kādas domas vēlamies domāt. Kas tad ir tās domas? Domas ir parasti teikumi mūsu galvā. Mēs domājam aptuveni 60 000 domu dienā. Daudz, daudz teikumu. Tu nevari kontrolēt kādas domas nāk tev prātā bet tu noteikti vari kontrolēt kurai domai tu vēlies piešķirt uzmanību un kurai nē. Par to noteikti runāsim daudz dziļāk jo es uzskatu, ka domas ir pats svarīgākais uz ko ir jākoncentrējās. Kādas domas, tāda tavas dzīves kvalitāte.

Mēs patērējam tik daudz enerģijas mēģinot izmainīt mūsu apstākļus. Izmainīt cilvēkus un notikumus tikai lai vēlāk atdurtos pret to, ka tas īsti nav iespējams. Ok, varbūt piespiedu kārtā tavs bērns darīs kā tu gribēsi bet cik daudz prieka tas īstenībā tev nesīs? Pat ja mums dažreiz gribās, lai visi apkārt ir tik forši kā mēs, īstenībā jau mēs zinām, ka tas būtu tik garlacīgi. Tas ātri paliek garlacīgi kad kāds visu laiku dara ko tu saki.

Tapēc ielūdzu tevi sākt koncentrēties uz to pār ko tev ir pilnīga vara. Tavas domas. Tava mentālā veselība. Tagad tiek veltīts tik daudz uzmanības fiziskajai veselībai un tas ir baigi forši. Būt fiziski labā formā ir seksīgi un, es uzskatu, ļoti pat svarīgi. Bet, ne mazāk svarīgi vai pat svarīgāk, ir tava mentālā veselība un par to tie runāts ļoti maz. Tapēc uzskatu to par savu pienākumu dalīties zināšanās. Tagad, esot mātei, vairāk nekā jebkad tas man ir svarīgi, jo to kā jūtamies mēs mātes, iespaido visas ģimenes labsajūtu. Es gribu savam bērnam iemācīt domāt pareizi. Ko es domāju ar pareizi? Pareizi nenozīmē domāt tā kā es. Domāt pareizi, manā uztverē, ir domāt kritiski. Visu apsvērt, visu apšaubīt un skatīties, kā tā informācija nosēžas priekš viņas.

Tev liekās ka, kad tu beidzot ievāksies tajā skaistajā mājā, nomainīsi darbu, tev būs daudz naudas un bērni būs izauguši, tad tu varēsi uzelpot un atpūsties. Nekā nebija. Nekas no tiem apstākļiem tev nesniegs to iekšējo mieru kas tev ir pieejam jau tagad, izvēloties domas, kas to atbalstītu. Es to ne vienmēr atceros bet kad atceros ir forši. Varu sēdēt vakarā, kad darbu vēl daudz un māja kā pēc tornado viesuļa, un pasmaidīt. Pasmaidīt un izvēlēties mieru. Pasmaidīt un atgādināt sev,  ka kārtīga tā māja vai nekārtīga nav tik svarīgi cik tas kā es izvēlos justies. Es protams to vienmēr arī sakārtoju bet šis stāsts nav par to.