Mēs visas vēlamies kaut ko darīt, sasniegt. Mums ir lieli mērķi, augsti kalni, kuros vēlamies uzkāpt, plaši horizonti, kurus vēlamies izpētīt, bet kāpēc bieži gadās tā, ka mēs apstājamies pie tāda viduvēja, it kā apmierinoša rezultāta? Mums ir bail. Bail, ka nesanāks, nesapratīs, pasmiesies un varbūt pat kāds tomātu iemetīs sejā. Bail, ka nezināsim kā, un tāpēc pat nemēģinām. Kādam varbūt tieši otrādi - bail, ka viss izdosies un ko tad? Un tā mēs ļaujam šīs bailēm atturēt mūs no sevis izpausmes, kas ir tik ļoti svarīga, lai mēs justu izaugsmi un iegūtu jēgas piepildījumu. Ir divu veidu bailes - racionālas un iracionālas. Bailes īstenībā ir vērtīga reakcija, kas pasargā mūs, ja mūsu priekšā ir patiesas briesmas. Piemēram, agrāk, kad mūsu senči vēl bija mednieki, bailes tikt apēstam bija ļoti racionālas, līdz ar to, šī mūsos ieprogrammētā sistēma "uzbrūc vai bēdz" (fight or flight), izjūtot bailes, aktivizējās. Šī aktivizācija ķermenī izpaudās kā paātrin...