Vai tu esi kādreiz apstājies un aizdomājies, vai dzīve, kuru tu dzīvo, ir tava? Vai mērķi, kuriem tu seko, ir tavi? Varbūt uz pirmo sitienu tev varētu likties, ka jā, jūties tīri apmierināts ar to, kur esi, un, iespējams, ka tā arī ir, bet, iespējams, ka apzināti vai nē visu šo laiku esi dzīvojis "nevainīgos" melos. Jo, ja tu neesi sev ļāvis kaut uz mirklīti apstāties un aizdomāties, ko vispār tu gribi, kādi mērķi liek tavām acīm iedegties, tad noteikti šo tukšumu tavā vietā ir aizpildījis kāds cits. Kāds labu domājošs cilvēks, kurš vienmēr zina, kā būs labāk. Un, ja tu pats nezini, kā būs labāk, tad laikam jau viņam ir taisnība. Un tā tu dzīvojies pa to dzīvi – it kā dzīvs, bet tai pat laikā pa pusei miris. Tu neesi vienīgais. Bieži vien mērķi, uz kuriem tiecamies, nav mūsu izvēlēti. Tos mūsu vietā izvēlējās sabiedrība un ģimene. Tev būs iet skolā un tad augstskolā, jo tā dara visi normāli cilvēki. Tev būs precēties un dzemdēt bērnus, jo tas ir tavs pienākums pret ...